Sarkanā piramīda

Piecēlusies kājās, pavēros griestu caurumā. Nemaz negribējās atkal pārvērsties klijā. Tad skats atdūrās pret tēta zārku zem sarkanā troņa. Sarkofāgs mirdzēja kā radioaktīva viela, gatava eksplodēt. Ja vien es spētu sa­graut troni…

Vispirms jātiek galā ar Setu, brīdināja Izīda.

Bet ja es varu atbrīvot tēti… es paspēru dažus soļus uz troņa pusi.

Nē, brīdināja Izīda. Tas, ko tu ieraudzīsi, ir pārāk bīs­tami.

Par ko tu runā? es aizkaitināta nodomāju. Uzliku plaukstu uz zelta zārka un acumirklī tiku aizrauta vīzijā.

Biju Mirušo valstībā, Tiesas zālē. Apkārt mirgoja Jaunorleānas kapsētas pusgruvušie pieminekļi. Miglā nemierīgi kustējās mirušo gari. Pie salauzto svaru pa­matnes gulēja mazais nezvērs — Ammits Rijējs. Pavēris mirdzoši dzeltenu aci, viņš mani nopētīja, tad atkal iesnaudās.

No tumsas iznira Anubiss melna zīda uzvalkā, ar ne­sasietu, ap kaklu apmestu kaklasaiti, it kā tikko atgrie­zies no bērēm vai lepna izvadītāju kongresa. “Seidij, tev nevajadzētu šeit atrasties.”

“Kam tu to stāsti,” taču es tik ļoti priecājos viņu at­kal ieraudzīt, ka atvieglojumā vai apraudājos.

Satvēris mani aiz rokas, viņš devās uz tukšā melnā troņa pusi. “Mēs esam zaudējuši līdzsvaru. Tronis ne­drīkst būt tukšs. Maatas atjaunošanai jānotiek šeit, šajā zālē.”

Viņš izklausījās bēdīgs, it kā būtu man lūdzis kaut ko briesmīgu. Es nesapratu, taču uzmācās smaga zaudē­juma sajūta.

“Nav godīgi,” es noteicu.

“Nav gan.” Viņš saspieda manu roku. “Es būšu tepat, gaidīšu. Seidij, man ļoti žēl. Tiešām…”

Viņš palēnām izgaisa.

“Pagaidi!” es centos turēties pie viņa rokas, taču viņš kopā ar kapsētu pazuda miglā.

Es atkal biju atpakaļ dievu troņa zālē, taču nu tā iz­skatījās kā gadsimtiem ilgi pamesta novārtā. Jumts bija iebrucis, paraudams līdzi dažas kolonnas. Ogļu pannas aukstas un apputējušas. Skaistā marmora grīda bija sa­plaisājusi kā izsusējuša ezera grunts.

Pie Ozīrisa tukšā troņa viena pati stāvēja Basteta. Viņa man draiskulīgi uzsmaidīja, taču no jauna viņu redzēt bija pārāk sāpīgi.

“Ak, neskumsti,” viņa uzrājās. “Kaķi neko nenožēlo.” “Bet vai tu — vai tu neesi mirusi?”

“Grūti pateikt.” Viņa norādīja sev apkārt. “Duāta ir nemierīga. Dievi pārāk ilgi bijuši bez valdnieka. Ja Sets neko neiespēj, jānāk kādam citam. Tuvojas ienaidnieks. Nepieļauj, ka es būtu mirusi veltīgi.”

“Tu atgriezīsies?” es aizlūzušā balsī vaicāju. “Lūdzu, es pat nepaguvu no tevis atvadīties. Es nespēju…”

“Lai tev veicas, Seidij. Esi modra.” Basteta pazuda, un ainava nomainījās.

Es atrados Laikmetu zālē, Pirmajā nomā — vēl viens tukšs tronis, un tā pakājē sēdēja Iskanders, gaidīdams faraonu, kāda nav bijis jau divsimt gadu.

“Vadoni, dārgā,” Iskanders pārlaboja. “Taču tas ir ta­vas ģimenes krusts. Jūs to visu esat iesākuši. Vienīgi Keini mūs vai nu izglābs, vai iznīcinās.”

“Es nesaprotu, ko tu centies pateikt!”

Iskanders atvēra plaukstu, un gaismas ātrumā atkal mainījās ainava.

Es atkal biju pie Temzas. Noteikti bija nakts, aptu­veni trīs agrā rītā, jo krastmala bija tukša. Migla slāpēja pilsētas gaismas, un gaiss bija dzedrs.

Pie Kleopatras adatas stāvēja divi rokās sadevušies stāvi, sieviete un vīrietis, abi salīgi satuntuļojušies. Pir­majā mirklī nospriedu, ka tas ir kaut kāds pāris, kam randiņš. Tad pagalam pārsteigta atskārtu, ka lūkojos uz saviem vecākiem.

Tētis pacēla galvu un nopētīja obelisku. Ielas pus­tumsā viņa seja izskatījās kā slīpēts marmors — kā fa­raonu statujas, ko viņam patika pētīt. Viņam tiešām bija valdnieka seja, es nodomāju, — lepna un izskatīga.

“Tu esi pārliecināta?” viņš vaicāja manai mātei. “Pil­nīgi pārliecināta?”

Mamma no sejas atglauda gaišos matus. Viņa bija skaistāka nekā bildēs, taču izskatījās noraizējusies — uzacis sarauktas, lūpas sakniebtas. Kā es, kad esmu sa­traukta un lūkojos spogulī, mēģinot sevi pārliecināt, ka nav nemaz tik traki. Es vēlējos viņai uzsaukt, likt sa­prast, ka esmu tepat, taču pār lūpām man nenāca ne skaņa.

“Viņa teica, ka te viss sākas,” teica māte. Viņa ciešāk ievīstījās melnajā mētelī, un es pamanīju kaklarotu — Izīdas amuletu, savu amuletu. Blenzu uz to gluži apstul­busi, taču tad viņa aizpogāja apkakli un amulets pazuda. “Ja vēlamies uzveikt ienaidnieku, mums jāsāk ar obe­lisku. Mums jānoskaidro patiesība.”

Tēvs satraukumā sarauca pieri. Uz asfalta viņš bija novilcis aizsargapli — zilu krīta līniju. Kad viņš pieskā­rās obeliska pamatnei, aplis iespīdējās.

“Man tas nepatīk,” viņš teica. “Vai tu nepasauktu viņu palīgā?”

“Nē,” uzstāja māte. “Es apzinos savas iespējas, Džūlius. Ja mēģināšu vēlreiz…”

Man pamira sirds. Prātā atausa Iskandera vārdi: viņa saredzēja šo to, kas lika griezties pēc padoma… neieras­tās instancēs. Es atpazinu mātes skatienu un zināju: viņa bija sazinājusies ar Izīdu.

Kādēļ tu man to neteici? Es vēlējos kliegt.

Mans tēvs izsauca savu zizli un šķēpu. “Rūbij, ja mums neizdosies…”

“Nedrīkst neizdoties,” viņa apņēmīgi attrauca. “Uz to paļaujas visa pasaule.”

Viņi pēdējo reizi saskūpstījās, it kā nojaustu, ka atvadās. Tad abi paslietiem zižļiem un šķēpiem sāka monotoni skandēt buramvārdus. Kleopatras adata iemir­dzējās.