Sarkanā piramīda

Izstiepu roku un izsaucu zilo sējumiņu, ko nozagām Parīzē: Grāmatu par Seta pieveikšanu. Es atlocīju papi­rusu; hieroglifi bija tik skaidri kā pirmās klases ābece. Iz­saucu patiesības spalvu, kas tūliņ iemirdzējās virs lapas.

Buramvārdus es sāku ar Dievišķajiem Vārdiem, pa­cēlos gaisā un lidinājos pāris centimetru virs piramīdas. Noskandēju radīšanas stāstu: par pirmo kalnu, kas pacē­lās virs haosa, par dievu Ra, Geba un Nutas dzimšanu, par Maatas sākumu un pirmo cilvēces impēriju — Ēģipti.

Vašingtona obelisks iemirdzējās, pārklādamies hie­roglifiem. Tā virsotne atspīdēja sudrabota.

Sets centās mani sakampt, taču Kārters viņu pār­tvēra. Un sarkanā piramīda sāka brukt.

Iedomājos Amosu un Ziu, kas bija iesprostoti zem tonnām smagiem akmeņiem, un gandrīz sāku šaubīties, taču manī ierunājās mātes balss: mīļā, koncentrējies. Pa­turi acīs ienaidnieku.

Jā, piebalsoja Izīda. Iznīcini viņu\

Es nojautu, ka ne jau to māte bija domājusi. Viņa man lika vērot. Bija gaidāms kas svarīgs.

Caur Duātu es redzēju, kā ap mani sabiezē maģija, ietērpjot pasauli baltā mirdzumā, dodot Maatai jaunu spēku un iznīcinot haosu. Sets ar Kārteru turpināja cīņu, lai gan visapkārt piramīda bruka gabaliem vien.

Patiesības spalva spīdēja kā starmetis, pavērsts uz Sarkano dievu. Kad buramvārdi tuvojās galam, Seta vei­dols sāka šķīst un plukt.

Duātā viņam tika norauts virpuļviesulis, skatam at­klājot melnādainu, kalsnu stāvu, līdzīgu novārgušam Seta zvēram — dieva ļauno būtību. Taču mirstīgo pa­saulē, tajā pašā vietā stāvēja lepns kareivis sarkani gailo­šās bruņās, pilns apņēmības cīnīties līdz nāvei.

“Es saucu tevi par Setu,” es skandēju. “Es saucu tevi par Ļauno Dienu.”

Piramīda iebruka ar pērkonam līdzīgu dārdu. Sets iegā­zās gruvešos. Viņš centās piecelties, bet Kārters trieca savu zobenu. Sets tik tikko paguva pacirst pretim zizli. Viņu ieroči krustojās, un Hors lēni nospieda Setu uz ceļiem.

“Seidij, ātrāk!” kliedza Kārters.

“Tu esi bijis mans ienaidnieks” es skaitīju, “un lāsts šai zemei.”

Pa Vašingtona pieminekli lejup šāvās baltas gaismas strēle. Tā pletās kā plaisa — durvis starp šo pasauli un briljantspožo, balto bezdibeni, kas iesprostotu Setu un viņa dzīvības spēku. Iespējams, ne uz mūžu, taču uz ļoti, ļoti ilgu laiku.

Lai noslēgtu buramvārdus, bija jānorunā vēl viena rinda: “Maatas ienaidniek, tu, kas neesi pelnījis žēlastī­bas, tiec izraidīts uz pazemi.”

Rinda bija jāizrunā ar pilnīgu pārliecību. Tā piepra­sīja patiesības spalva. Un kādēļ gan lai es tam neticētu? Tā bija patiesība. Sets nebija pelnījis žēlastību. Viņš bija Maatas ienaidnieks.

Taču es vilcinājos.

“Paturi acīs ienaidnieku,” bija teikusi māte.

Es palūkojos uz pieminekļa virsotni — Duātas pusē manīju piramīdas atliekas un dēmonu dvēseles, kas aiz­šāvās debesīs kā salūts. Seta haosa maģijai izkliedējoties, viss uzkrātais spēks, kam vajadzēja iznīcināt kontinentu, tika iesūkts mākoņos. Un man tā noskatoties, haoss mē­ģināja ietērpties veidolā. Tas līdzinājās Potomakas sar­kanam atspulgam — milzīga, vismaz pusotru kilometru gara un simt metru plata asinssarkana upe. Tā locījās debesīs, lai iemiesotos pa īstam, un izstrāvoja negantas dusmas un vilšanos. Ne jau tā bija iecerēts. Par vāju bija gan spēki, gan haoss. Lai pienācīgi materializētos, bija nepieciešams miljoniem bojāgājušo, vesela kontinenta iznīcība.

Tā nebija upe. Tā bija čūska.

“Seidij!” kliedza Kārters. “Ko tu vēl gaidi?”

Es aptvēru, ka viņš to neredz. Neviens to neredzēja, izņemot mani.

Sets bija uz ceļiem, spirinājās un lādējās — baltā ener­ģija viņu rāva uz plaisas pusi. “Nu ko, ragana, trūkst dū­šas?” viņš auroja. Tad viņš paglūnēja uz Kārteru. “Redzi, Hor? Izlda vienmēr ir bijusi gļēvule. Nekad nav spējusi visu nostrādāt līdz galam.”

Kārters palūkojās uz mani, un uz brīdi es manīju šaubas viņam sejā. Hors viņu mudinātu uz asinsatrie­bību. Es vilcinājos. Šādi Izīda un Hors senā pagātnē no­stājās viens pret otru. Nevarēju to pieļaut tagad.

Vēl jo vairāk, Kārtera sejā pamanīju to skatienu, kāds viņam bija ciemošanās reizēs, kad bijām viens ot­ram sveši, bet spiesti pavadīt laiku kopā, izliekoties par laimīgu ģimeni, jo to no mums sagaidīja tētis. Es nevēlē­jos atgriezties tur. Es vairs neizlikos. Mēs esam ģimene, un mums jādarbojas kopā.

“Skaties, Kārter!” es pametu gaisā patiesības spalvu un sarāvu burvestību.

“Nē!” Kārters iekliedzās.

Taču spalva sašķīda sudraba putekļos, kas pielipa čūskas veidolam, liekot tam uz mirkli kļūt redzamam.

Kārters ar vaļā muti noraudzījās, kā virs Vašingtonas debesīs lokās čūska, palēnām zaudējot spēkus.

Netālu no manis kāds iekliedzās: “Nožēlojamie dievi!”

Es pagriezos un turpat blakus ieraudzīju Seta mī­luli — Šausmu Seju atņirgtiem ilkņiem un briesmoņa viepli — man virs galvas bija pacelts robains nazis. Pa­spēju vien nodomāt: esmu pagalam, tad ar acs kaktiņu samanīju metālisku zibsni. Atskanēja pretīgs būkšķis, un dēmons sastinga.

Kārters nāvīgi precīzi bija sviedis savu zobenu. Dē­mons, izlaidis nazi no rokas, saļima uz ceļiem un blenza uz asmeni, kas bija ietriekts viņam sānā.