Sarkanā piramīda

Nacionālā parka sniegā bija iekusis ideāls kvadrāts, tieši tik liels kā Seta piramīda. Stūros vēl aizvien gulēja kāds ducis apdullušu burvju. Kad portāls vērās ciet, nabadziņi bija sākuši uztraukties, bet, piramīdai sagrūstot, viņi no jauna atslēdzās. Cietuši bija ari citi mirstīgie, kas gadījās tuvumā. Uz celiņa bija pakritis kāds agrā rīta skrējējs. Tuvējās ielās nekustīgi stāvēja mašīnas, kamēr šoferi saldi dusēja uz stūres.

Kaut gan — ne visi bija aizmiguši. Tālumā gaudoja policijas sirēnas, un, saprotot, ka mēs esam teleportējušies gandrīz prezidenta pagalmā, biju droša, ka drīz vien mūs ielenks bruņoti vīri.

Mēs ar Kārteru skrējām uz izkusušā kvadrāta cen­tru, kur zālē gulēja Amoss un Zia. Nebija ne miņas no Seta troņa vai zeltītā zārka, taču es centos šīs domas at­vairīt.

Amoss ierūcās. “Kas…” Viņa acīs bija manāmas šaus­mas. “Sets… viņš… viņš…”

“Atpūšas.” Es uzliku plaukstu viņam uz pieres. Bija sācies drudzis. Sāpes viņa prātā bija tik asas, ka grieza kā ar bārdasnazi. Atcerējos buramvārdus, ko Izīda man iemācīja Ņūmeksikā.

“Kuš,” es nočukstēju. “Hah-ri.”

Virs viņa sejas iekvēlojās vārgi hieroglifi.

Amoss atkal iegrima miegā, taču es zināju, ka tas tikai uz brīdi.

Ar Ziu bija vēl ļaunāk. Kārters glāstīja viņai galvu un pārliecinoši stāstīja, ka viss būs kārtībā, taču viņa izska­tījās slikti. Āda bija dīvaini iesarkana, sausa un vārīga, it kā stipri apdedzināta saulē. Zālē visapkārt vāri zaigoja hieroglifi — atliekas no aizsargapļa —, un man šķita, ka zinu, kas bija noticis. Zia bija izmantojusi pēdējās ener­ģijas paliekas, lai pasargātu Amosu un sevi, kad pira­mīda iegruva.

“Sets?” viņa ar mokām izstomīja. “Vai viņš ir prom?” “Jā.” Kārters paskatījās uz mani un sapratu, ka sīku­mus labāk paturēt pie sevis. “Viss ir kārtībā, pateicoties tev. Slepenais vārds nostrādāja.”

Viņa gandarīta pamāja ar galvu un aizvēra acis. “Hei,” Kārtera balss drebēja. “Tev jāpaliek nomodā. Tu taču nepametīsi mani divatā ar Seidiju, ko? Viņa nav diez ko labs kompanjons.”

Zia mēģināja pasmaidīt, taču šī piepūle viņai lika saviebties. “Es nekad… neesmu bijusi šeit, Kārter. Tikai ziņa — vietas sargātāja.”

“Izbeidz. Nē. Tā nedrīkst runāt.”

“Atrodi viņu, labi?” lūdza Zia. Viņai pār degunu no­ritēja asara. “Viņai., būtu paticis… randiņš parkā.” Viņa lēni novērsās un ar neko neredzošu skatienu vērās de­besīs.

“Zia!” Kārters saspieda viņas roku. “Izbeidz. Tu ne­drīksti… Tu nedrīksti vienkārši…”

Es notupos viņam blakus un pieskāros Zias sejai. Tā bija auksta kā akmens. Kaut ari es sapratu, kas bija noti­cis, nekādi nenāca prātā, ko teikt un kā brāli mierināt. Cieši aizmiedzis acis, viņš nolieca galvu.

Un tad tas notika. Pa Zias asaras ceļu — no acs kak­tiņa līdz pat deguna pamatnei — viņas vaigs ieplaisāja. Parādījās mazākas plaisas, kas aizskrēja pār visu seju. Viņas miesa izkalta, sacietēja… pārvērtās mālā.

“Kārter,” es iesāku.

“Kas ir?” viņš izmisis pavaicāja.

Viņš paskatījās uz mani mirklī, kad no Zias mutes izpeldēja maza, iezilgana gaismiņa un uzlidoja debesīs. Kārters šokā atkāpās. “Ko — ko tu izdarīji?”

“Neko,” es teicu. “Viņa ir šabti. Viņa pati teica, ka ne­maz nav šeit. Viņa bija tikai vietas sargātāja.”

Kārters izskatījās samulsis. Bet tad viņa acīs atmir­dzēja gaisma — sīks cerību stariņš. “Tad… īstā Zia ir dzīva?”

“Iskanders viņu sargāja,” es teicu. “Kad Neftīdas gars savienojās ar īsto Ziu Londonā, Iskanders zināja, ka viņai draud briesmas. Iskanders viņu paslēpa un aizvietoja ar šabti. Atceries, ko teica Tots: šabti ir lieliski kaskadieri? Tāda bija viņa. Un Neftīda man teica, ka tiekot sargāta gulošā saimniekā.”

“Bet kur…”

“Es nezinu,” es atbildēju. Un apzinoties Kārtera paš­reizējo stāvokli, man bija bail uzdot patieso jautājumu: ja visu šo laiku Zia bija šabti, vai mēs viņu vispār pazinām?

īstā Zia nekad nav bijusi mūsu tuvumā. Viņa nezina, cik es patiesībā esmu brīnišķīgs cilvēks. Nedod Dievs, viņai pat Kārters varētu nepatikt.

Kārters pieskārās šabti sejai, un tā sabirza putekļos. Viņš pacēla Zias zizli, kas joprojām bija no dzelzs, taču turēja to vārgi, it kā baidītos, ka arī tas varētu pazust. “Tā zilā gaisma,” viņš atsāka, “es redzēju tādu izskrienam no Zias Pirmajā nomā. Līdzīgi kā šabti to darīja Memfisā — kad savas domas sūtīja atpakaļ Totam. Tātad Zia noteikti bija kontaktā ar savu šabti. To nozīmē gaisma. Viņas it kā dalījās atmiņās, vai ne? Viņai jāzina, ko pār­cietusi šabti. Ja īstā Zia ir kaut kur un dzīva, viņa varētu būt kaut kur ieslēgta vai tādā kā maģiskā miegā, vai… mums viņa jāatrod!” Es nebiju pārliecināta, vai būs tik vienkārši, taču nevēlējos strīdēties. Redzēju izmisumu viņa acīs.

Tad atskanēja pazīstama balss, kas man uzdzina tir­pas: “Ko jūs esat sastrādājuši?”

Desžardēns vārda tiešā nozīmē kūsāja dusmās. Viņa sadriskātais apmetnis pēc kaujas vēl aizvien kūpēja. (Kārters domā, ka man nevajadzētu pieminēt viņa gaiš­sārtos bokseršortus, bet tie tiešām rēgojās!) Viņa zizlis kvēloja, un vaigu bārda bija apsvilusi. Viņam aiz mugu­ras stāvēja trīs līdzīgi cietuši burvji, it kā nupat vien nā­kuši pie sajēgas.