Sarkanā piramīda

Viņš aplaida bezpalīdzīgu skatu visapkārt. Es zināju, kā viņš jūtas. Piramīda, tronis, zelta zārks — viss bija pa­zudis. Mēs nomērojām tik garu ceļu, lai glābtu tēvu, un bijām viņu zaudējuši. Un Kārtera pirmā meitene gulēja viņam pie kājām kā māla lausku kaudze. Arī tas stāvokli nedarīja labāku. (Kārters iebilst, ka tā neesot bijusi ne­kāda meitene. Kā tad!)

Nedrīkstēju par to visu domāt. Man bija jābūt stiprai mūsu abu labā, vai arī tiksim aiz restēm.

“Svarīgāko vispirms,” es noteicu. “Amosu nepiecie­šams nogādāt drošā vietā.”

“Kur?” vaicāja Kārters.

Man prātā bija tikai viena vieta.

41 Mēs pārtraucam ierakstu, pagaidām

kārters

Nespēju noticēt tam, ka Seidija man atvēl pēdējo vārdu. Droši vien tas, ko esam piedzīvojuši kopā, viņai kaut ko mācījis. Au, viņa mani tikko iedunkāja. Nekas.

Lai kā, man prieks, ka viņa izstāstīja tos gala notiku­mus. Man šķiet, ka viņa to saprot labāk, nekā es. Un visa tā jezga ap to, ka Zia nav Zia un tētis netika izglābts… ar to bija ļoti grūti tikt galā.

Ja kāds jutās vēl sliktāk par mani, tas bija Amoss. Man bija atlicis pietiekami maģijas, lai pārvērstu sevi piekūnā un Amosu par kārnīti (ko, mani steidzināja!), bet, kad bijām tikuši pāris kilometru projām no Nacio­nālā parka, viņš lūkoja pārvērsties atpakaļ. Mēs ar Seidiju bijām spiesti nolaisties pie dzelzceļa stacijas, kur Amoss pārvērtās atpakaļ cilvēkā un savilkās trīcošā ka­molā. Mēģinājām ar viņu runāt, taču viņš nespēja vār­dus salikt kopā.

Beidzot mēs viņu iedabūjām stacijā. Kamēr mēs ar Seidiju sildījāmies un skatījāmies ziņas, viņš uz soliņa gulēja.

Saskaņā ar 5. kanālu, visa Vašingtonas pilsēta bija bloķēta. Bija ziņojumi par sprādzieniem un dīvainām gaisinām pie Vašingtona obeliska, taču kameras bija spējušas uzfilmēt vienīgi izkusuša sniega kvadrātu, kas videomateriālu padarīja gaužām garlaicīgu. Tika piesais­tīti eksperti, kas minēja terorismu, taču tāpat bija skaidrs, ka nav nodarīts nekāds kaitējums — tik vien kā pāris biedējošu gaismu. Pēc kāda brīža mediji sāka pie­saukt negantu vētru vai šajos platuma grādos retu dabas parādību — ziemeļblāzmu. Pēc stundas varas iestādes blokādi atsauca.

Kaut Basteta būtu bijusi ar mums, jo Amoss ne tuvu nebija tādā formā, lai mūs pieskatītu; taču mums izde­vās iegādāties biļetes līdz Ņujorkai “slimajam” tēvocim un sev pašiem.

Pa ceļam es gulēju, cieši satvēris Hora amuletu.

Bruklinā atgriezāmies ap saulrieta laiku.

Nams, protams, bija izdedzis, bet mums nebija, kur citur doties. Es zināju, ka esam rīkojušies pareizi, kad, iestūmuši Amosu pa durvīm, padzirdējām pazīstamo “Agh! Agh!”

“Heops!” iekliedzās Seidija.

Paviāns viņu cieši apskāva un tad uzrāpās uz ple­ciem. Viņš šķirstīja matus, meklējot kādu gardu pagā­dātu vabolīti. Tad viņš nolēcis paķēra pa pusei sapla­kušu basketbola bumbu un man uzrūca, norādot uz pagaidu grozu, ko pats pataisījis no apdegušiem dēļu ga­liem un veļas groza. Es aptvēru, ka tas ir piedošanas žests. Viņš piedeva man, ka man galīgi nepadodas viņa mī­ļākā spēle, un piedāvāja mācībstundas. Paveroties ap­kārt, es konstatēju, ka viņš ar saviem paviāna spēkiem centies te visu sakopt. Heopss bija notrausis putekļus no vienīgā nesadegušā dīvāna, sametis kamīnā Cheerios kas­tes un pat nolicis bļodu ar svaigu ūdeni aizmigušajai Mafinai. Dzīvojamās istabas tīrākajā daļā Heopss bija no­krāvis trīs atsevišķas spilvenu un segu kaudzes — mūsu guļvietas.

Man kaklā sakāpa kamols. Redzot tādu gādību, ne­varēju iedomāties vēl labāku pārnākšanu mājās.

“Heops,” es teicu, “tu gan esi viens traki foršs pa­viāns.”

“Agh\” viņš atbildēja, norādot uz basketbola bumbu.

“Tu vēlies mani mācīt?” es vaicāju. “ Jā, esmu to pel­nījis. Bet dod mums laiku…”

Smaids man uz lūpām pagaisa, kad ieraudzīju Amosu.

Viņš bija aizšļūcis līdz sagrautajai Tota statujai. Dieva ibisa galva iedragāta gulēja pie tēla kājām. Rokas bija nolūzušas, viņa plāksne un rakstāmirbulis mētājās uz grīdas. Amoss blenza uz bezgalvaino dievu — burvju aizstāvi — un es nojautu, ko viņš domā. Slikta zīme.

“Viss ir kārtībā,” es viņam teicu. “Mēs visu izlabosim.”

Ja arī Amoss mani dzirdēja, viņš nereaģēja, aizšļūca atpakaļ līdz dīvānam, nokrita sēdus un saķēra galvu rokās.

Seidija mani satraukti uzlūkoja. Tad viņa paskatījās uz nomelnējušajām sienām, saplaisājušajiem griestiem un apdegušajām mēbeļu atliekām.

“Nu ko,” viņa centās izklausīties jautra. “Kā būtu, ja ar Heopsu basketbolu uzrautu es, bet tu tīrītu māju?”

Ar visu maģiju vajadzēja vairākas nedēļas, lai sa­vestu māju kārtībā. Lai padarītu to apdzīvojamu. Bez Izīdas un Hora palīdzības gāja grūti, taču tikām galā. Bija nepieciešama daudz stiprāka koncentrēšanās un daudz vairāk laika. Ik vakaru gulēt devos ar sajūtu, ka esmu nostrādājis divpadsmit stundu smagā darbā; taču mēs salabojām sienas un griestus, izvācām gruvešus, un visai drīz māja vairs neoda pēc dūmiem. Mēs pat pagu­vām salabot terasi un baseinu. Izvedām Amosu laukā, lai noskatās, kā mēs palaižam ūdenī krokodila vaska figūru un kā atdzīvojas Maķedonijas Filips.