Sarkanā piramīda

Es vēlos izmantot brīdi un paskaidrot: lai arī kopš cīņas ar Setu ir pagājušas jau vairākas nedēļas, lai arī es visu laiku biju aizņemts, remontējot māju, es ne minūti nebiju pārstājis domāt par tēti. Ikreiz, kad bibliotēkā redzēju bildi, atcerējos visus tos stāstus, ko viņš man bija stāstījis. Visas drēbes man bija saliktas ceļojumu somā, kas glabājās manas istabas skapī, jo es nespēju paciest domu, ka mūsu kopīgie ceļojumi beigušies. Man viņa tik ļoti pietrūka, ka dažkārt, kad pagriezos, lai viņam kaut ko pateiktu, es ikreiz no jauna atskārtu, ka viņa vairs nav. Ar visu to un par spīti nevaldāmajām emocijām, pār lūpām spēju izdabūt vienīgi vārdus: “Tu esi zils.”

Tēta smiekli bija tik parasti, tik pazīstami, ka sasprin­gums atslāba. Tie atbalsojās zālē, un pat Anubiss izmo­cīja smaidu.

“Pieskaņots interjeram,” teica tētis. “Man ļoti žēl, ka nevarēju jūs atvest uz šejieni jau agrāk, taču gāja…” viņš pavērās uz Anubisu, meklēdams īsto vārdu.

“Sarežģīti,” Anubiss teica priekšā.

“Sarežģīti. Es gribēju jums abiem pateikt, cik ļoti ar jums lepojos, cik daudz dievi ir jums parādā…”

“Pagaidi,” ierunājās Seidija. Viņa taisnā ceļā devās uz troni. Ammits viņai uzrūca, taču Seidija atrūca viņam atpakaļ, tādējādi samulsinot un apklusinot briesmoni.

“Kas tu esi?” viņa uzstāja. “Tētis? Ozīriss? Vai tu vis­pār esi dzīvs?”

Tētis palūkojās uz Anubisu. “Ko es tev stāstīju? Es taču teicu, ka viņa ir negantāka par Ammitu.”

“Nemaz nebija jāsaka,” Anubiss rādīja drūmu ģīmi. “Esmu iepazinis šo aso mēli.”

Seidija izskatījās nikna. “Atvainojiet?”

“Atbildot uz tavu jautājumu,” ierunājās tētis, “es esmu abi — Ozīriss un Džūliuss Keins. Es esmu dzīvs un miris, lai ari precīzāks būtu termins “otrreiz pārstrā­dāts”. Ozīriss ir mirušo dievs un jaunas dzīvības dievs. Lai viņš atgrieztos tronī…”

“Tev bija jāmirst,” es teicu. “Tu zināji, kur iesaisties. Tu apzināti iemitināji sevī Ozīrisu, jo zināji, ka mirsi.” Es dusmās trīcēju. Man nebija ne jausmas, ka tik asi uz to reaģēšu, taču nespēju noticēt tam, ko bija izdarījis mans tētis. “Tad šo tu domāji ar vārdiem “visu vērst uz labu”?”

Tēta sejas izteiksme nemainījās. Viņš joprojām manī noraudzījās ar lepnumu un neviltotu prieku, it kā viņu priecētu it viss, ko daru, — pat ja kliedzu. Tas lika vai zemes spert gaisā.

“Man tevis pietrūka, Kārter,” viņš teica. “Es tev pat izstāstīt nespēju, cik ļoti. Taču tā bija pareizā izvēle. Mūsu visu izvēle. Ja tu mani augšpasaulē būtu izglābis, mēs visu būtu zaudējuši. Pirmo reizi tūkstoš gados mums ir izdevība atdzimt, un, pateicoties jums, mums ir izde­vība savaldīt haosu.”

“Bija jābūt citam ceļam,” es teicu. “Tu būtu varējis cīnīties kā mirstīgais, bez… bez…”

“Kārter, kamēr Ozīriss bija dzīvs, viņš bija izcils valdnieks. Taču, kad nomira…”

“Viņš kļuva tūkstoškārt spēcīgāks,” es teicu, atcero­ties stāstu, ko tētis bija stāstījis.

Tētis pamāja. “Duāta ir reālās pasaules pamats. Ja šeit ir haoss, tas atbalsojas arī augšpasaulē. Ozlrisa at­griešanās tronī bija pirmais solis, tūkstoškārt svarīgāks nekā jebkas, ko es būtu varējis izdarīt augšpasaulē, — izņemot to, ka biju jums tētis. Un es vēl aizvien esmu jums tēvs.”

Man sūrstēja acis. Laikam sapratu, ko viņš teica, taču man tas nepatika. Seidija izskatījās vēl niknāka par mani, taču viņa spīvi blenza uz Anubisu.

“Asa mēle?” viņa uzstājīgi pavaicāja.

Tētis noklepojās. “Bērni, kā nojaušat, manai izvēlei bija vēl kāds iemesls.” Viņš pastiepa roku, un blakus no­stājās sieviete melnā kleitā. Viņai bija zeltīti mati, gud­ras zilas acis un pazīstama seja. Viņa izskatījās pēc Seidijas.

“Mamma,” es izdvesu.

Viņa izbrīnā lūkojās uz mani un Seidiju, it kā mēs būtu spoki. “Džūliuss mani brīdināja, ka esat izauguši, taču es nespēju noticēt savām acīm. Kārter, varu sade­rēt, ka tu jau skujies…”

“Mammu.”

“ …un tiecies ar meitenēm…”

“Mammu!” Vai arī tev nācies ievērot, ka vecākiem piemīt spēja trīs sekundēs no visbrīnišķīgākajiem cilvē­kiem pasaulē pārvērsties par pilnīgu katastrofu?

Viņa uzsmaidīja, un manī vienlaikus uzbangoja div­desmit dažādas emocijas. Es gadiem biju sapņojis, ka esmu atkal kopā ar saviem vecākiem mūsu mājās Losandželosā. Taču ne jau šādi: ka māja ir tikai iztēlē un mamma ir gars, un tētis… otrreiz pārstrādāts. Bija sa­jūta, ka zeme zem kājām šūpojas un sabirst smiltīs.

“Kārter, mēs nevaram atgriezties,” teica mamma, kā spēdama lasīt domas. “Taču nekas nav zudis, pat nāvē. Vai tu atceries nezūdamības likumu?”

Bija pagājuši jau seši gadi, kopš mēs kopā sēdējām dzīvojamā istabā — šajā dzīvojamā istabā, un viņa man priekšā lasīja fizikas likumus, kā lielākā daļa vecāku lasa vakara pasaciņas. Taču es vēl aizvien atcerējos. “Ener­ģija un matērija nezūd un nerodas no jauna.”

“Tā pārvēršas,” turpināja mamma. “Un dažkārt uz labu.”

Viņa satvēra tēta roku, un man bija jāpiekrīt — lai arī zili un spokaini, viņi izskatījās laimīgi.

“Mammu,” Seidija norīstījās. Beidzot viņa bija no­vērsusies no Anubisa. “Vai tu tiešām… vai tas bija…”