Sarkanā piramīda

Pakāpies pie troņa, viņš ar skatu nomērīja visus sa­nākušos dievus.

“Es, Hors, Ozīrisa dēls, pieprasu debesu troni, kas man pienākas no dzimšanas!” viņš sauca. “Kas reiz bijis mans, atkal būs mans. Vai ir kāds, kurš uzdrošināsies stāties man pretī?”

Dievi mirgoja un kvēloja. Dažs blenza drūmi. Viens nomurmināja vārdu, kas izklausījās kā “siers,” taču var­būt tikai norēgojās. Pustumsā ieņurdējās Sobeks vai kāds cits krokodilu dievs. Taču neviens nemeta izaicinājumu.

Hors apsēdās tronī. Izīda viņam padeva gana spieķi un spriguli — faraonu scepterus. Viņš tos sakrustoja pie krūtīm, un visi dievi viņam paklanījās.

Kad visi atkal izslējās, Izīda pienāca pie mums. “Kārter un Seidija Keini, jūs esat daudz paveikuši Maatas atjaunošanas labā. Dieviem jāsakopo spēki, un jūs mums esat sagādājuši papildu laiku, lai arī mēs nezinām, cik daudz. Apops nebūs mūžam ieslēgts.”

“Es lēšu, vēl pārsimt gadu,” noteica Seidija.

Izīda pasmaidīja. “Lai cik būtu, šodien jūs esat va­roņi. Dievi ir jūsu parādnieki, un mēs savus parādus uztveram nopietni.”

Hors piecēlās no troņa. Piemiedzis man aci, viņš mūsu priekšā noslīga ceļos. Citi dievi pamīņājās, bet se­koja viņa paraugam. Pat ugunīgie dievi savas liesmas apslāpēja blāvākas.

Es droši vien izskatījos diezgan apstulbis, jo kad

Hors atkal piecēlās, viņš smējās. “Tu izskaties kā toreiz, kad Zia tev pateica…”

“Jā, vai to mēs varētu izlaist?” es nobēru. Tam, ka tu ielaid galvā dievu, ir savas ēnas puses.

“Ejiet ar mieru, Kārter un Seidija Keini,” teica Hors. “No rīta redzēsiet mūsu velti.”

“Dāvanu?” es nervozi pavaicāju — ja būs vēl viens burvju amulets, es sākšu svīst aukstus sviedrus.

“Tad jau redzēsiet,” apsolīja Izida. “Mēs jūs vērosim un gaidīsim.”

“Tieši tas mani biedē,” atbildēja Seidija.

Izida pamāja ar roku, un pēkšņi mēs atkal bijām uz savas terases, it kā nekas nebūtu noticis.

Seidija sapņaini pagriezās pret mani. “Uzmundrinoši.” Es pastiepu roku. Džeda amulets kvēloja un bija silts. “Vai tev ir kāda nojausma, ko tas dara?”

Viņa samirkšķināja acis. “Hm? Ak, man vienalga. Kāds tev šķita Anubiss?”

“Kāds… kā puisis. Un?”

“Izskatīgs puisis vai nosiekalojies suņgalvains puisis?” “Man šķiet… nu, ne jau suņgalvis.”

“Es zināju!” Seidija man iebikstīja kā uzvarējusi de­rībās. “Izskatīgs. Es zināju!”

Un ar muļķīgu smaidu viņa pagriezās un iebrāzās atpakaļ mājā.

Mana māsa — esmu jau teicis — ir nedaudz dīvaina.

Nākamajā dienā saņēmām dievu dāvanu. Pamodušies atklājām, ka māja ir pilnībā saremon­tēta, visos sīkumos. Viss, ko vēl nebijām pabeiguši — kas būtu prasījis vēl vienu mēnesi, — bija izdarīts.

Pirmais, ko ieraudzīju, bija jaunas drēbes man skapī, un pēc neilgas vilcināšanās es tās uzvilku. Kāpdams uz apakšstāvu, noskatījos, kā Heopss un Seidija dejo pa iz­remontēto zāli. Heopsam mugurā bija jauns Lakers džem­peris un ķepās jauna bumba. Burvju slotas čakli rosījās slaucīdamas. Seidija paskatījās uz mani un smaidīja — un tad viņas seja šokā pārvērtās.

“Kārter, kas — kas tev mugurā?”

Es nokāpu pa trepēm, un samulsu vēl vairāk. Skapī šorīt bija, no kā izvēlēties, ne lina paltraks vien. Bija arī izmazgātas vecās drēbes — pogājams krekls, iestērķelētas haki bikses un kurpes. Taču bija arī trešā kārta, ko izraudzījos: Reebok botas, zili džinsi, tēkrekls un džem­peris ar kapuci.

“Tas viss ir, hm, no kokvilnas,” es teicu. “Ar maģiju sa­der. Tētis noteikti domātu, ka es izskatos pēc gangstera…” Domāju, ka Seidija noteikti ķircināsies, un centos aizsteigties viņai priekšā, bet māsa tikai rūpīgi nopētīja manu apģērbu.

Tad viņa līksmi iesmējās. “Lieliski, Kārter. Tu izska­ties pēc normāla tīņa. Un tētis domātu…” viņa pārvilka man pār acīm kapuci. “Tētis domātu, ka tu izskaties pēc nevainojama burvja, jo tu tāds esi. Tagad ejam. Mūs gaida brokastis.”

Bijām tikko sākuši brokastot, kad iznāca Amoss, un viņa apģērba izvēle bija vēl pārsteidzošāka par manējo. Jauns šokolādes krāsas uzvalks ar pieskaņotu mēteli un platmali. Kurpes mirdzēja un laistījās, brilles nospodri­nātas, matos svaigi iepītas dzintara krelles. Mēs abi ar Seidiju blenzām uz viņu.

“Kas ir?” viņš apvaicājās.

“Nekas,” mēs reizē atbildējām. Seidija paskatījās uz mani, mēmi noplātīja muti: “mīlīt!”, tad atkal pievērsās cīsiņiem un olām. Es uzklupu pankūkām. Baseinā prie­cīgs šļakstinājās Filips.

Amoss piebiedrojās mums pie galda. Viņš sasita knipi, un krūze pati no sevis piepildījās ar kafiju. Es iepletu acis. Pirmoreiz kopš Dēmonu dienām viņš lika lietā maģiju.

“Es domāju uz kādu laiku aizbraukt,” viņš paziņoja. “Uz Pirmo nomu.”

Mēs ar Seidiju saskatījāmies.

“Tu esi pārliecināts, ka tā ir laba doma?” es vaicāju.

Amoss strēba kafiju. Viņš vērās pāri Austrumu upei, it kā spētu saredzēt lidz pat Vašingtonai Kolumbijas ap­gabalā. “Tur ir vislabākie burvju dziednieki. Viņi neat­raidītu lūdzēju pēc palīdzības — pat mani. Es domāju… Es domāju, ka man jāmēģina.”

Balss viņam bija vārga, kuru katru brīdi draudēja iz­dzist. Taču tā bija garākā runa pēdējo nedēļu laikā.

“Manuprāt, tas ir brīnišķīgi,” teica Seidija. “Mēs te visu pieskatīsim, vai ne, Kārter?”