Sarkanā piramīda

To redzot, Amoss gandrīz pasmaidīja. Tad viņš iegrima krēslā uz terases un vientulīgi noraudzījās Manhetenas debesīs.

Es sāku šaubīties, vai viņš vispār atgūsies. Tēvocis bija zaudējis pārāk daudz svara. Seja izskatījās izvārgusi. Lielākoties viņš klīda apkārt rītasvārkos un nesukāja matus.

“Viņu bija apsēdis Sets,” kādurīt man pastāstīja Seidija, kad biju atzinies, ka esmu noraizējies. “Vai tu vis­pār aptver, cik tas ir graujoši? Tika salauzta viņa griba. Viņš šaubās par sevi un… Nu, tas noteikti prasīs ilgu laiku…”

Mēs centāmies iegrimt darbā. Salabojām Tota sta­tuju un bibliotēkā salabojām salauzto šabti. Man labāk padevās parasti darbi — pārbīdīt akmens bluķus vai sa­likt vietās griestu sijas. Seidijai labāk padevās tie smal­kie — hieroglifu atjaunošana uz durvīm. Reiz viņa mani patiešām pārsteidza — iztēlojās savu guļamistabu tādu, kāda tā bija, un izteica vienošanas buramvārdus hi-nehm\

No gruvešiem kopā saplūda mēbeļu daļas un bum!: viss bija salabots. Protams, pēc tam Seidija uz divpadsmit stundām atslēdzās, bet vienalga… tas bija forši. Lēni, bet pārliecinoši ēka sāka izskatīties pēc mājām.

Naktī es gulēju, uzlicis galvu uz noburtā pagalvja, kas lielākoties liedza manam ba klimst apkārt; dažkārt man rādījās dīvainas vīzijas — sarkanā piramīda, čūska debesīs, vai tēva seja, kad viņš bija iesprostots Seta zārkā. Reiz man šķita, ka es dzirdu Zias balsi, kas no tā­lienes centās man kaut ko pateikt, taču nespēju izšķirt vārdus.

Mēs ar Seidiju savus amuletus turējām ieslēgtus bib­liotēkā. Ik rītu es aizlavījos un pārbaudīju, vai tie tur vēl ir. Tie vienmēr mirdzēja, bija silti, un es tiku kārdi­nāts — ļoti kārdināts — uzlikt Hora aci. Taču zināju, ka nedrīkst. Spēks bija pārāk pieradinošs, pārāk bīstams. Reiz, ekstrēmos apstākļos, es biju nonācis līdzsvarā ar Horu, taču es zinu, ka pārāk aizrautos, ja mēģinātu vēl­reiz. Man vispirms bija jāmācās, jākļūst par spēcīgāku burvi, līdz man tiek piešķirts tik daudz spēka.

Kādudien ap vakariņu laiku mums uzradās viesis.

Amoss, kā ierasts, bija agri devies pie miera. Heopss ar Mafinu klēpī skatījās sporta kanālu. Mēs ar Seidiju piekusuši sēdējām uz terases grīdas un vērojām upi. Pa baseinu klusi peldēja Maķedonijas Filips. Ja neņem vērā nakts trokšņus, visapkārt bija kluss.

Nezinu, kā tas notika, taču vienu brīdi mēs sēdējām divatā, taču jau nākamajā pie terases margām stāvēja kāds puisis. Viņš bija slaids un garš, ar izpūrušiem matiem un bālu ādu, tērpies melnā kā tāds mācītājs vai kas tam­līdzīgs. Viņam varēja dot gadus sešpadsmit, un kaut arī nekad nebiju viņu redzējis, man uzmācās dīvaina sajūta, ka viņu pazīstu.

Seidija tik strauji pielēca kājās, ka izšļakstīja šķelto zirņu zupu — kas jau bļodā izskatās diezgan atbaidoši, bet izlieta pa galdu?! Fui!

“Anubis!” viņa nomurmināja.

Anubiss? Man šķita, ka viņa joko, jo šis puisis abso­lūti neizskatījās pēc tā siekalainā šakāļgalvainā dieva, ko biju redzējis Mirušo valstībā. Viņš panāca uz priekšu, un mana roka stiepās pēc zižļa.

“Seidij,” viņš ierunājās. “Kārter. Vai jūs, lūdzu, varētu nākt man līdzi?”

“Protams,” tādā kā aiztrūkušā balsī atsaucās Seidija.

“Pagaidi,” teicu es. “Kurp mēs dosimies?”

Anubiss norādīja sev aiz muguras, un gaisā parādī­jās durvis — melns taisnstūris. “Kāds grib jūs satikt.”

Tiesas zāle bija piedzīvojusi remontu. Telpā vēl aiz­vien slējās zelta svari, bet nu jau salaboti. Visās četrās pusēs tumsā joprojām stiepās melnie pīlāri. Taču nu es varēju saredzēt kopskatu — savādo hologrāfisko īstās pa­saules attēlu — un tā vairs nebija kapsēta, kā tika stāstī­jusi Seidija. Tā bija balta dzīvojamā istaba ar augstiem griestiem un lieliem logiem. Divviru durvis veda uz terasi ar skatu uz okeānu.

Es zaudēju valodu. Uzmetu skatu Seidijai, un, sprie­žot pēc viņas sejas, arī viņa pazina to vietu: mūsu mā­jas Losandželosā, kalnos, kur pavērās skats uz Kluso okeānu, — pēdējā vieta, kur visi dzīvojām kopā kā ģimene.

“Tiesas zāle nojauš,” atskanēja pazīstama balss. “Tā atsaucas uz spēcīgām atmiņām.”

Tikai tad es pamanīju, ka tronis vairs nav tukšs. Tur, ar Ammitu Rijēju pie kājām, sēdēja mūsu tēvs.

Es jau gandrīz metos klāt, taču kaut kas mani attu­rēja. Viņš ļoti izskatījās pēc sevis — garais brūnais mē­telis, saņurcītais uzvalks un putekļainie zābaki, svaigi skūta galva un apcirpta bārda. Acis viņam mirdzēja tieši tāpat kā tad, kad viņš ar mani lepojās.

Taču viņa veidols mirdzēja savādā gaismā. Tāpat kā pati telpa, un tikai tad es atskārtu, ka viņš eksistē divās pasaulēs. Es ļoti koncentrējos, un manam skatam atklā­jās Duātas dziļākais līmenis.

Tētis vēl aizvien bija turpat, taču garāks un spēcīgāks, tērpies Ēģiptes faraona apmetnī un dārgās rotās. Āda viņam bija tumši zila kā okeāna dzelme.

Anubiss aizgājis nostājās viņam blakus, taču mēs ar Seidiju bijām nedaudz piesardzīgi.

“Nu taču, nāciet,” teica tētis. “Es nekodīšu.”

Mums nākot tuvāk, Ammits ierūcās, taču tētis viņu apsauca, noglāstījis nezvēra krokodila galvu. “Tie ir mani bērni, Anunit. Uzvedies rātni.”

“T-tēti?” es izstomīju.