Sarkanā piramīda

“Jā, manu drosmīgo meitēn. Manas domas sajaucās ar tavām. Es ar tevi ļoti lepojos. Un, pateicoties Izīdai, man šķiet, ka es tevi pazīstu.” Viņa sazvērnieciski pieliecās tuvāk. “Man arī garšo šokolādes konfektes, lai gan jūsu ome neatzina saldumu glabāšanu mājās.”

Seidija atviegloti pasmaidīja. “Es zinu! Viņa ir necie­šama!”

Man šķita, ka viņas stundām turpinās tā pļāpāt, taču tad Tiesas zāle nodrebēja. Tētis palūkojās pulkstenī, kas man lika aizdomāties par to, diez kāda Mirušo valstībā ir laika zona.

“Mums pamazām jābeidz,” viņš teica. “Jūs gaida pā­rējie.”

“Pārējie?” es vaicāju.

“Dāvana, pirms aizejat.” Tētis pamāja mammai.

Viņa panāca uz priekšu un pasniedza man plaukstas izmēra paciņu, ietītu melnā audumā. Seidija man stei­dzās palīdzēt to atvērt, un iekšā bija jauns amulets — tas izskatījās kā kolonna vai koks, vai…

“Vai tā ir mugura?” klaji noprasīja Seidija.

“To dēvē par džedu,” atbildēja tētis. “Mans sim­bols — Ozlrisa mugura.”

“Fui,” nomurmināja Seidija.

Mamma iesmējās. “Tiešām nedaudz fui, taču, ja go­dīgi, tas ir spēcīgs simbols. Tas apzīmē stabilitāti, spēku…”

“Mugurkauls?” es vaicāju.

“Vārda tiešā nozīmē.” Mamma uz mani atzinīgi pa­raudzījās, un atkal uzbrāzās tās sirreālās šūpas. Es ne­spēju noticēt, ka te stāvu un sarunājos ar saviem kaut kādā mērā mirušiem vecākiem.

Mamma ielika amuletu man rokās. Viņas pieskāriens bija silts kā dzīvam cilvēkam. “Džeds apzīmē arī Ozīrisa spēku — dzīvības atdzimšanu no pelniem. Tieši tas būs vajadzīgs, kad jūs citos uzbangosiet faraonu asinis un atjaunosiet Dzīvības māju.”

“Mājai tas nepatiks,” iespraucās Seidija.

“Jā,” mamma līksmi piekrita. “Viņiem tiešām nepa­tiks.”

Tiesas zāle no jauna nodrebēja.

“Ir laiks,” teica tētis. “Bērni, mēs drīz atkal tiksimies. Taču līdz tam — saudzējiet sevi.”

“Piesargieties no ienaidniekiem,” piemetināja mamma.

“Un pasakiet Amosam…” tēta balss ieskanējās do­mīga. “Atgādiniet manam brālim, ka ēģiptieši tic saul-

rieta spēkam. Viņi tic, ka ik jauns rīts ir ne vien jaunas dienas, bet ari jaunas pasaules sākums.”

Pirms es paspēju saprast, ko tas nozīmē, Tiesas zāle izzuda, un mēs ar Anubisu stāvējām tumsas valstībā.

“Es parādīšu ceļu,” teica Anubiss. “Tas ir mans pie­nākums.”

Pagājām tumsā līdz vietai, kas neatšķīrās no citām. Taču, kad viņš pastiepa rokas, atvērās durvis. Ailā spoža spīdēja dienasgaisma.

Anubiss man pieklājīgi paklanījās. Tad viņš draiski pavērās Seidijai acīs. “Bija… uzmundrinoši.”

Seidija nosarka un aizskarta paslēja pret viņu pirk­stu. “Vēl nekas nav beidzies, kundziņ. Es paļaujos, ka tu pieskatīsi manus vecākus. Un, kad nākamreiz būšu Mirušo valstībā, mēs abi vēl parunāsim.”

Viņa mutes kaktiņos bija jaušams smaids. “Es gai­dīšu.”

Pa durvīm mēs iegājām dievu pilī.

Tā izskatījās tieši tāda, kādu Seidija pili bija redzē­jusi savās vīzijās: augstas akmens kolonnas, degošu ogļu pannas, pulēta marmora grīda, un telpas vidū tronis zeltā un sarkanā. Ap mums bija sapulcējušies visi dievi. Dažs bija tikai gaismas un uguns atblāzmas. Dažs — ēnu tēls, kas šaudījās, no dzīvnieka veidola pārtapdams par cilvēku un atkal otrādi. Dažus es atpazinu: Tots ņirbēja kā puisis izpūrušiem matiem, laboratorijas uzsvārcī, pirms pārvērtās zaļā gāzes mākonī; Hatora, dieviete ar govs galvu, neizpratnē palūkojās uz mani, it kā neatce­rētos neko no tā burvju salsas incidenta. Es meklēju Bastetu, taču man apstājās sirds. Viņas pūlī nebija. Vis­pār lielāko daļu dievu es nepazinu.

“Ko gan mēs esam aizsākuši?” murmināja Seidija.

Es sapratu, ko viņa domāja. Troņa zāle bija simtiem dievu pilna — lieli un mazi — visi šaudījās pa telpu, pārtapdami jaunos tēlos, stipri un mirdzoši. Vesela pār­dabiska armija… un visi cieši vērās uz mums.

Laimīgā kārtā pie troņa stāvēja divi seni draugi. Hors bija pilnā kaujas ietērpā, pie sāniem līkais zobens hepešs. Ar ogli apvilktās acis — viena zelta, otra sudraba — bija tik caururbjošas kā vēl nekad. Līdzās stāvēja Izīda mir­dzoši baltā kleitā, ar gaismas spārniem.

“Esiet sveicināti,” teica Hors.

“Hm, sveiks,” es atsaucos.

“Viņš nu gan prot izteikties,” nomurmināja Izīda, tā ka Seidija nospurcās.

Hors norādīja uz troni. “Es zinu tavas domas, Kārter, tāpēc laikam zinu, ko tu grasies teikt. Taču man tev vēl­reiz jāuzdod šis jautājums. Vai tu man piebiedrosies? Mēs kopā varētu valdīt pār zemi un debesīm. Maatai nepie­ciešams valdnieks.”

“Jā, ir dzirdēts.”

“Ar tevi kā saimnieku es būtu vēl spēcīgāks. Tu esi gu­vis tikai nelielu ieskatu visā, ko spēj kaujas maģija. Mēs kopā veiktu lielas lietas, un tas ir tavs liktenis — vadīt Dzīvības māju. Tu būtu divu troņu karalis.”

Es palūkojos uz Seidiju, bet viņa tikai paraustīja ple­cus. “Neskaties uz mani. Mani šī doma biedē.”

Hors veltīja viņai drūmu skatienu, taču, taisnību sa­kot, biju ar Seidiju vienisprātis. Visi tie dievi, kas gaidīja vadoni, visi tie burvji, kas mūs ienīda, — vai ceļi ļima no domas, ka ar tiem visiem nāktos tikt galā.

“Varbūt kādreiz,” es teicu. “Daudz vēlāk.”

Hors nopūtās. “Pat pēc pieciem tūkstošiem gadu es joprojām nespēju saprast mirstīgos. Bet — labi.”