Читаем Sarkanā piramīda полностью

“Jā,” es teicu. “Protams.”

“Es būšu projām ilgāku laiku,” Amoss turpināja. “Jū­tieties kā mājās. Tās ir jūsu mājas.” Viņš vilcinājās, it kā rūpīgi izvēlētos nākamos vārdus. “Un es domāju, ka jums vajadzētu uzsākt rekrutēšanu. Pasaulē ir daudz bērnu ar faraonu asinīm. Lielākā daļa pat neapzinās, kas viņi ir. Tas, ko jūs abi teicāt Vašingtonā — par dievu ceļa atklā­šanu no jauna —, var gadīties, ka tā ir mūsu vienīgā iespēja.”

Seidija piecēlās un noskūpstīja Amosu uz pieres. “At­stāj to mūsu ziņā, tēvoc. Man ir plāns.”

“Tā,” es teicu. “Izklausās pēc sliktām ziņām.”

Amoss izmocīja smaidu. Viņš paspieda Seidijas roku, tad piecēlās un, dodoties iekšā, sabužināja man matus.

Es iegrūdu mutē nākamo pankūkas kumosu un mē­ģināju saprast, kāpēc tik brīnišķīgā rītā jūtos skumjš un tāds kā nepilnvērtīgs. Jo vairāk šis un tas pēkšņi nokār­tojās, jo vairāk sāpēja viss, kā pietrūka.

Seidija knibinājās ap olu kulteni. “Man šķiet, ka pra­sīt vairāk ir egoistiski.”

Es palūkojos uz viņu un sapratu, ka domājam par vienu un to pašu. Kad dievi runāja par dāvanu… Nu, var uz kaut ko cerēt, bet, kā Seidija teica, tu nedrīksti būt alkatīgs.

“Mums būs grūti ceļot, ja reiz jādodas rekrutēšanas tūrē,” es piesardzīgi ierunājos. “Divi nepilngadīgie bez uzraudzības.”

Seidija noklanīja galvu. “Bez Amosa. Bez atbildīga pieaugušā. Diez vai Heopss skaitās.”

No durvju puses atskanēja balss: “Izklausās, ka te kāds piedāvā darbu.”

Atskatījos, un no pleciem tūliņ novēlās vai piecsimt kilo smaga sēru nasta. Pret durvīm atspiedusies, tur stāvēja tumšmataina sieviete leoparda raksta kombine­zonā, ar zeltainām acīm un diviem lieliem nažiem rokās. “Basteta!” iekliedzās Seidija.

Kaķu dieviete mums jautri uzsmaidīja, it kā viņai prātā būtu tūkstošiem blēņu. “Kāds izsaucis pavadoni?” Pāris dienu vēlāk Seidijai bija gara jo gara telefon­saruna ar omi un opi Faustiem Londonā. Ar mani viņi

nevēlējās runāt, tāpēc es pat neieklausījos. Pēcāk Seidija nokāpa zālē ar atsvešinātu skatu. Sabijos — ļoti sabi­jos —, ka viņa skumst pēc Londonas.

“Nu?” es nepacietīgi vaicāju.

“Teicu, ka ar mums viss ir kārtībā,” viņa teica. “Viņi pastāstīja, ka policija ir pārtraukusi uzmākties saistībā ar sprādzienu Britu muzejā. Acīmredzot Rozetas akmens neskarts atgriezies vietā.”

“Kā pēc burvja mājiena,” es piebildu.

Seidija pavīpsnāja. “Policija nospriedusi, ka tā bijusi gāzes eksplozija, negadījums. Tētis vairs nav aizdomās tu­ramais, arī mēs ne. Viņi teica, ka varu atgriezties Londonā. Pēc dažām nedējām sākies pavasara semestris. Manas draudzenes Liza un Emma esot par mani apvaicājušās.” Klusumā bija dzirdami vien uguns sprakšķi pavardā. Pēkšņi zāle šķita lielāka, tukšāka.

Visbeidzot es ievaicājos: “Ko tu viņiem atbildēji?” Seidija parāva uz augšu uzaci. “Ak Dievs, tu gan brī­žiem esi neapķērīgs. Un kā tu domā?”

“Ai.” Mēle šķita kā smilšpapīrs. “Laikam jau būs labi satikt draugus un atgriezties vecajā istabā, un…”

Seidija mani iedunkāja. “Kārter! Es teicu, ka nevaru doties mājās, jo es jau esmu mājās. Mana vieta ir šeit. Pa­teicoties Duātai, es jebkurā laikā varu satikt savus drau­gus. Un tu taču bez manis būtu pagalam.”

Es laikam smaidīju kā tāds muļķītis, jo Seidija man lika novākt dumjo smaidu no sejas, taču pati izklausījās apmierināta. Man šķiet, viņa saprata, ka beidzot ir izda­rījusi ko tiešām labu. Es tiešām bez viņas būtu pagalam. (Un jā, Seidij, es arī nespēju noticēt, ka tikko tā pateicu.)

Kolīdz šķita, ka dzīve iegājusi atpakaļ parastās sliedēs, mēs ar Seidiju sākām savu jauno misiju. Mūsu galamēr­ķis bija skola, ko Seidija bija noredzējusi sapnī. Es neat­klāšu, kas tā par skolu, taču Basteta mēroja garu ceļu, lai mūs turp nogādātu. Šo ierakstu mēs veicām pa ceļam. Vairākas reizes haoss centās mūs apturēt. Vairākas reizes mums ausīs nāca baumas, ka ienaidnieki uzsākuši citu fa­raonu pēcnācēju medības, mēģinot izjaukt mūsu plānus.

Pie skolas nonācām dienu pirms pavasara semestra sākuma. Gaiteņi bija tukši, tāpēc iekļūt iekšā bija viegli. Mēs ar Seidiju nejauši izvēlējāmies skapīti, un viņa lika man uzlikt kombināciju. Es izsaucu maģiju un saliku ciparus: 13/32/33. Nūjā, kāpēc gan bojāt labu formulu?

Seidija izrunāja burvju vārdus, un skapis iekvēlojās. Tad viņa tur ielika paciņu un aizvēra durvis.

“Vai tu esi pārliecināta?” es vaicāju.

Viņa pamāja ar galvu. “Skapis pa daļai ir Duātā. Tas glabās amuletu, līdz atnāks īstais cilvēks.”

“Bet ja nu džeds nonāk neīstās rokās…”

“Tā nenotiks,” viņa solīja. “Faraonu asinis ir spēcī­gas. Amuletu atradīs pareizie bērni. Ja viņi sapratīs, kā to izmantot, modīsies viņu spējas. Mums jāpaļaujas, ka dievi viņus aizvadīs līdz Bruklinai.”

“Mēs taču nezinām, kā viņus apmācīt,” es iebildu. “Pēdējo divu tūkstošu gadu laikā neviens nav mācījies dievu ceļu.”

“Gan mēs ko izdomāsim,” atbildēja Seidija. “Mums tas jādara.”

“Ja vien Apops mūs nenoķers pirmais,” es teicu. “Vai

Desžardēns un Dzīvības māja. Un ja Sets nelauzīs savu solījumu Vai arī tūkstoš citu lietu var noiet greizi.”

“Jā,” smaidot teica Seidija. “Būs jautri, ne?”

Mēs aizvērām skapīti un devāmies projām.

Перейти на страницу:

Похожие книги