Sarkanā piramīda

“Re, cik labi,” es nomurmināju. “Tu esi dzīvs.”

“Jūs tirgojāties ar Setu?” Desžardēns niknojās. “Ļāvāt viņam aiziet?”

“Mēs neesam tavā pakļautībā,” iejaucās Kārters. Viņš

paspēra pāris soļu uz priekšu, uzlicis roku uz zobena spala, taču pastiepu roku un apturēju viņu.

“Desžardēn,” es ierunājos, cik rāmi vien spēju, “Apops ir modies, ja gadījumā esi to palaidis garām. Mums ir nepieciešami dievi. Dzīvības mājai no jauna jāieprotas senajās paražās.”

“Senās paražas mūs iznīcināja!” viņš kliedza.

Vēl pirms nedēļas viņa skatiens liktu man trīcēt. Viņš kaisa dusmās, un ap viņu kvēloja hieroglifi. Viņš bija Virslektors, un nupat biju sagrāvusi visu, pie kā Māja strādājusi kopš Ēģiptes krišanas. Kuru katru mirkli Desžardēns varēja mani pārvērst par kukaini, un tam vajadzēja mani biedēt.

Taču es ielūkojos viņam acīs. Šobrīd es biju spēcī­gāka par viņu. Daudz spēcīgāka. Un es liku viņam to saprast.

“Jūs iznīcināja lepnība,” es atteicu. “Alkatība un sav­tība, tas viss kopā. Ir grūti izsekot dievu ceļiem. Taču tā ir daļa no maģijas. Nevar to vienkārši noslēgt.”

“Tev vara sakāpusi galvā,” viņš nošņāca. “Tevi apsē­duši dievi, viņi vienmēr tā dara. Drīz tu aizmirsīsi, ka esi cilvēks. Mēs cīnīsimies un uzveiksim tevi.” Tad viņš nikni pablenza uz Kārteru. “Un tu — es zinu, ko Hors pieprasīs. Tu nekad nekāpsi tronī. Līdz pat pēdējam elpas vilcienam…”

“Aiztaupīsim to,” es atcirtu. Tad paskatījos acīs brā­lim. “Zini, kas mums jādara?”

Mēs sapratāmies. Nobrīnījos, cik viegli viss nola­sāms. Man šķita, ka tas noteikti dievu dēļ, bet tad ap­tvēru, ka tā notiek tāpēc, ka mēs abi esam Keini — brālis un māsa. Un Kārters, lai dievi man stāv klāt, bija arī mans draugs.

“Tu esi par to pārliecināta?” viņš jautāja. “Tā mēs bū­sim neaizsargāti.” Viņš nikni pavērās uz Desžardēnu. “Vēlreiz kārtīgi uzplāt ar zobenu?”

“Es esmu pārliecināta, Kārter.”

Es aizvēru acis un koncentrējos.

Apdomā labi, brīdināja Izīda. Tas, ko līdz šim esam paveikušas, ir tikai mūsu abu iespējamā kopspēka sā­kums.

Tur jau tā lieta, es teicu. Es neesmu tam gatava. Man tur jānonāk vienai, caur grūtībām.

Kā mirstīgā tu esi par daudz gudra, noteica Izīda. Ļoti labi.

Iedomājies sajūtu, kad jāatsakās no bagātības skaidrā naudā. Iedomājies, kā tas ir — izmest visskaistāko dimantu kaklarotu pasaulē. Nošķirties no Izīdas bija vēl smagāk, daudz smagāk.

Taču tas nebija neiespējami. Es apzinos savas iespē­jas, teica māte, bet tikai tagad es pati sapratu, cik viņa bijusi vieda.

Es jutu, kā dievietes gars mani pamet. Daļa ieplūda manā kaklarotā, bet lielākā tiesa — Vašingtona piemi­neklī, atpakaļ Duātā, kur Izīda dotos… kaut kur citur. Citā saimniekā? Nez vai.

Kad atvēru acis, man blakus stāvēja bēdu sagrauzts Kārters ar Hora acs amuletu rokā.

Desžardēns bija tik pārsteigts, ka uzreiz aizmirsa sa­vas angļu valodas zināšanas. “Ce nest pas possible. On ne pourrait pas…” (Tas nav iespējams. Jūs nevarējāt…)

“Mēs varējām gan,” es teicu. “Mēs no brīvas gribas at­teicāmies no dieviem. Un tev vēl daudz jāmācās par to, kas ir iespējams.”

Kārters nosvieda zobenu. “Desžardēn, es nekāroju troni, kamēr pats nebūšu to nopelnījis. Un tas ies ilgi. Mēs mācīsimies dievu ceļu. Mēs mācīsim citiem. Tu vari iznie­kot savu laiku, cenšoties mūs iznīcināt, vai arī palīdzēt.” Sirēnas jau bija daudz tuvāk. No visām pusēm tuvo­jās policijas automašīnas, pamazām ielencot Nacionālo parku. Mums bija vien dažas minūtes, tad aplenkuma loks noslēgsies.

Desžardēns atskatījās uz burvjiem — droši vien iz­vērtēja, cik lielu atbalstītāju pulku spēs savākt. Viņa brāļi izskatījās bijīgi. Viens pat sāka man klanīties, tad apdomājās.

Viens pats Desžardēns būtu varējis mūs iznīcināt. Mēs tagad bijām vienkārši burvji — ļoti noguruši burvji, kam izpalikusi jebkāda apmācība.

Desžardēna nāsis papletās. Tad viņš nolaida savu zizli, un nu pārsteigta biju es. “Šodien ir bijis pārāk daudz iznīcības. Taču dievu ceļam jābūt slēgtam. Ja jūs vēlreiz stāsieties Dzīvības mājai ceļā…”

Šos draudus viņš atstāja karājamies gaisā. Viņš pie­sita savu zizli, un četri burvji ar pēdējiem spēkiem sa­plūda ar vēju un izzuda.

Pēkšņi uzbruka pārgurums. Uzmācās šausmas par visu, kam iets cauri. Bijām izdzīvojuši, taču tas bija pā­rāk vājš mierinājums. Man pietrūka vecāku. Man viņu šausmīgi trūka. Es vairs nebiju dieviete. Es biju parasta meitene, kam atlicis tikai brālis.

Tad iestenējās Amoss — centās pieslieties sēdus. Po­licijas mašīnas un draudīga izskata melni busiņi visap­kārt bloķēja ceļu. Kauca sirēnas. Debesīs virs Potomakas upes traucās helikopters — tas strauji tuvojās. Dievs vien zina, kas mirstīgo ieskatos bija noticis pie Vašing­tona pieminekļa, taču es nevēlējos, lai mani rāda nakts ziņās.

“Kārter, mums jātiek prom no šejienes,” es teicu. “Vai tu vari izsaukt pietiekami daudz maģijas, lai pār­vērstu Amosu par kaut ko mazāku — par peli? Mēs paši varētu aizlidot.”

Viņš, vēl aizvien apjucis, pamāja ar galvu. “Bet tētis… mēs ne…”