Sarkanā piramīda

Dieviem ir liela vara, bija teicis Iskanders. Tikai cil­vēki ir radoši, viņiem piemīt spēja mainīt vēsturi.

Es sajutu arī savas mātes domas, kas bija kā nospie­dumi dievietes atmiņās: Rūbijas pēdējie mirkļi un viņas izvēle. Viņa bija ziedojusi savu dzīvību, lai aizsāktos no­tikumu virkne. Un nākamais bija mans gājiens.

“Seidij!” vēlreiz iesaucās Zia, balsij kļūstot vājākai. “Ar mani viss ir kārtībā,” es teicu. “Es nu dodos.”

Zia nopētīja manu seju, un viņai acīmredzami nepa­tika tas, ko viņa tur ieraudzīja. “Nekas nav kārtībā. Tu esi satriekta. Cīņa ar Setu šādā stāvoklī būtu pašnāvība.” “Neuztraucies,” es atteicu. “Mums ir plāns.”

To teikusi, es pārvērtos klijā un pa ventilācijas šahtu laidos uz piramīdas virsotni.

40 Es iznīcinu diezgan svarīgus buramvārdus

sendija

Atklāju, ka tur, augšā, neiet labi.

Kārtera saņurcītās cāļkareivja atliekas čurnēja pira­mīdas nogāzē. Sets tikko bija uzlicis virsotni un sauca: “Trīsdesmit sekundes līdz saullēktam!” Lejā Dzīvības mājas burvji kāvās cauri dēmonu armijai, izcīnot bezce­rīgu cīņu.

Skats būtu biedējošs, taču nu es uz to noskatījos kā Izīda. Kā krokodils, kam acis ūdens līmenī un kas redz gan virs, gan zem ūdens, es redzēju Duātu saplūstam ar parasto pasauli. Dēmoniem Duātā bija degošas dvēse­les, kas tiem lika izskatīties pēc dzimšanas dienas sve­cīšu armijas. Kur parastajā pasaulē stāvēja Kārters, Duātā — piekūns, taču nevis avatārs, bet viņš pats, ar spalvotu galvu, asu asiņainu knābi un mirdzoši melnām acīm. Viņa zobens mirdzēja zeltains. Ja runājam par Setu — iedomājieties smilšu kalnu, kas apliets ar ben­zīnu, aizdedzināts un griežas pasaulē lielākajā blenderī. Duātā viņš izskatījās šādi — iznīcinoša spēka stabs, tik spēcīgs, ka akmeņi pie kājām vārīdamies sprāga pušu.

Nezinu, pēc kā izskatījos es pati, taču jutos stipra. Caur mani plūda Maatas spēks; es vadīju pār Dievišķa­jiem Vārdiem. Es biju Seidija Keina, faraonu asins. Un es biju Izīda, maģijas dieviete, slepeno vārdu glabātāja.

Kārteram rāpjoties piramīdā, Sets tīksminājās: “Hor, viens tu mani neapturēsi — ne jau tuksnesī, mana spēka avotā!”

“Tev taisnība!” es iesaucos.

Sets atskatījās un savilka seju no labajām. Sakopojot maģiju, pacēlu zizli un šķēpu.

“Tu aizmirsti, ka Hors nav viens,” es teicu. “Un mēs necīnīsimies tuksnesī.”

Cirtu savu zizli pret akmeni un saucu: “Vašingtona, Kolumbijas apgabals!”

Piramīda sašūpojās. Uz brīdi viss pierima.

Sets saprata, ko es daru. Viņš nervozi iesmējās. “Tukšs numurs, Seidija Keina. Dēmonu dienu laikā por­tālu atvērt nevar!”

“Mirstīgais to nevar,” es piekritu. “Taču maģijas die­viete gan.”

Virs mums gaisu pāršķēla zibens. Alas virsotne iz­šķīda smilšu viesulī, kas bija tik liels kā pati piramīda.

Dēmoni mitējās kauties un šausmās palūkojās uz augšu. Burvji mēģināja izstostīt buramvārdus, sataisījuši bijīgas sejas.

Viesulis bija tik spēcīgs, ka aizrāva piramīdas bluķus un iesūca tos smiltīs. Un tad portāls sāka laisties lejup kā milzu vāks.

“Nē!” auroja Sets. Viņš centās portālu iznīcināt ar lies­mām, tad pacirtās pret mani, svieda ar akmeņiem un spēra ar zibeņiem, taču bija par vēlu — portāls aprija mūs visus.

Šķita, ka pasaule sagriezusies kājām gaisā. Sekundes simtdaļu es prātoju, vai neesmu pieļāvusi šausmīgu kļūdu aprēķinos — ja Seta piramīda portālā eksplodētu, man nāktos mūžīgi lidināties caur Duātu miljardiem Seidijas smilšgraudiņu izskatā. Tad, nodārdot skaļam blīk­šķim, mēs attapāmies vēsā rīta gaisā ar zilu debesjumu virs galvas. Zem mums plājās sniega klāts Vašingtonas Nacionālais parks.

Sarkanā piramīda vēl aizvien bija neskarta, taču tās virsmu izvagoja plaisas. Zelta virsotne mirdzēja centienos saglabāt savu maģiju, taču mēs vairs nebijām Fēniksā. Piramīda bija atrauta no sava spēka avota — tuksneša, un mūsu priekšā neskaidri iezīmējās vārti uz Ziemeļame­riku — augstais, baltais obelisks, Maatas spēka centrs: Vašingtona piemineklis.

Sets kliedza uz mani seno ēģiptiešu mēlē. Tas no­teikti nebija nekas labs.

“Es tevi saraušu gabalos!” viņš kliedza. “Es…”

“Mirsi?” ieteica Kārters. Viņš Setam aiz muguras bija pietrausies kājās un atvēzēja savu zobenu. Asmens ietriecās Seta bruņās pie ribām — cirtiens nebija nāvē­jošs, taču gana spēcīgs, lai Sarkanais dievs, zaudējis līdzsvaru, aizveltos lejup pa piramīdas nogāzi. Kārters dzinās pakaļ, un es saskatīju, kā Duātā no Vašingtona pieminekļa uz Flora avatāru aizstrāvo balta enerģija, to no jauna uzlādējot.

“Seidij, grāmatu!” skrienot uzsauca Kārters. “Ātrāk!”

Portāla izsaukšana mani droši vien bija apdulli­nājusi, jo Sets Kārtera teikto saprata daudz drīzāk par mani.

“Nē!” iesaucās Sarkanais dievs un klupa man virsū, taču pusceļā viņu pārtvēra Kārters.

Viņš iekampās Setā, raudzīdams to aizkavēt. Piramī­das bluķi krakšķēja un drupa zem viņu dievišķo veidolu svara. Piramīdas pakājē kņadu sāka celt visi tie burvji un dēmoni, kas tika ierauti portālā un pēc tam bezsa­maņā izmesti laukā.

Seidij, grāmatu… Dažkārt labi, ka galvā bez tevis darbojas vēl kāds, jo otru var iepļaukāt. Grāmatu taču!