Sarkanā piramīda

Es atrāvu roku no sarkofāga. Acis svila asaras.

Tu pazini manu māti, es kliedzu Izīdai. Tu pamudi­nāji viņu atvērt to obelisku. Tu viņu iegrūdi kapā!

Es gaidīju atbildi. Taču tad acu priekšā parādījās spokains attēls — mana tēva projekcija, kas mirdzēja zeltītā zārka gaismā.

“Seidij!” Viņš smaidīja. Balss bija dobja kā reizēs, kad viņš zvanīja man no tālienes — Ēģiptes vai Austrā­lijas, vai ej nu sazini, no kurienes. “Nevaino Izīdu mātes liktenī. Neviens no mums nezināja, kas tieši notiks. Pat tava māte spēja saskatīt tikai sīkus nākotnes atspīdumus. Taču izšķirīgajā brīdī viņa uzņēmās darīt, kas da­rāms. Tas bija viņas lēmums.”

“Mirt?” es izgrūdu. “Izīdai vajadzēja viņai palīdzēt. Tev vajadzēja viņai palīdzēt. Es ienīstu tevi.”

Līdz ar šiem vārdiem manī kaut kas salūza. Izplūdu asarās. Es atskārtu, ka jau gadiem biju vēlējusies tētim to pateikt. Es vainoju viņu mammas nāvē, vainoju viņu par to, ka mani atstāja. Taču tagad, kad to biju izteikusi, dusmas izrādījās izsīkušas, iepakaļ atstājot tikai un vie­nīgi vainas apziņu.

“Piedod,” es izmocīju. “Es ne…”

“Neatvainojies, mana drosminiece. Tev ir tiesības tā justies. Tev vajadzēja to pateikt. Tas, kam tu šobrīd gata­vojies, — tev jānotic, ka tas ir pareizi, nevis tāpēc, ka esi apvainojusies uz mani.”

“Es nesaprotu.”

Viņš pastiepās, lai notrauktu asaru man no vaiga, taču roka bija tikai mirdzoša gaisma. “Tava māte bija pirmā, kas pēc vairākiem gadsimtiem uzdrošinājās sazi­nāties ar Izīdu. Tas bija bīstami, pretrunā ar Mājas mā­cību, taču tava māte bija pareģe. Viņai bija nojauta, ka haoss sarosījies. Ar Māju gāja uz leju. Dievi bija mums nepieciešami. Izida nespēja šķērsot Duātas robežu. Viņa tikko spēja čukstēt, taču pastāstīja mums visu iespējamo par ieslodzījumu. Viņa Rūbijai deva pamācības, ko da­rīt. Dievi varēs atkal celties, viņa teica, taču tas prasīs daudz smagu upuru. Mums šķita, ka obelisks atbrīvos visus dievus, taču tas bija tikai sākums.”

“Izīda būtu varējusi dot mātei lielāku varu. Vai vis­maz Bastetai! Basteta piedāvāja… ”

“Nē, Seidij. Tava māte apzinājās savas iespējas. Būtu viņa centusies vadīt dievu, pilnībā izmantot dievišķo spēku, tas būtu viņu aprijis vai pat vēl ļaunāk. Viņa at­brīvoja Bastetu un pārkāpumu veica pati saviem spē­kiem. Atdevusi dzīvību, viņa dāvāja vairāk laika tev.” “Man? Bet…”

“Jūsos ar brāli rit spēcīgākās Keinu asinis pēdējo triju tūkstošu gadu laikā. Māte izpētīja faraonu radu­rakstus — viņa zināja, ka tā ir taisnība. Tev ir visas iespē­jas atjaunot veco kārtību un nolīdzināt visus pārpratu­mus starp burvjiem un dieviem. Tava māte visu aizsāka. Es atbrīvoju dievus no Rozetas akmeņa. Taču tavs darbs būs atjaunot Maatu.”

“Palīdzi,” es uzstāju. “Mēs tevi atbrīvosim.”

“Seidij,” viņš bezcerīgi iesāka, “kad tu kļūsi par mammu, gan visu sapratīsi. Vissmagākais darbs, vislie­lākais pienākums man kā tēvam bija atskārta, ka manis paša sapņi, mērķi un vēlmes ir pakārtoti manu bērnu sapņiem, mērķiem un vēlmēm. Mēs ar māti nobruģē­jām ceļu. Bet tas \r jūsu ceļš. Šī piramīda ir celta, lai ba­rotu haosu. Tā iesūc citu dievu spēku, tādējādi spēcinot Setu.”

“Es zinu. Ja es sagrautu troni un varbūt uzlauztu zārku…”

“Tu izglābtu mani,” pabeidza tētis. “Taču Ozirisa spēku, manī ieslēgto spēku, izsūktu piramīda. Tas tikai vairotu postu un padarītu Setu vēl spēcīgāku. Jāiznīcina visa piramīda. Un tu zini, kā to izdarīt.”

Es jau gribēju iebilst, ka nezinu vis, taču patiesības spalva lika man būt godīgai. Tas bija manī — es biju to redzējusi Izīdas domās. Es zināju, kas tuvojas, kopš brīža, kad Anubiss man uzdeva to neiespējamo jautājumu: “Vai tu ziedotu savu tēvu, lai glābtu pasauli?”

“Es negribu,” es teicu. “Lūdzu.”

“Tronī jāsēstas Ozīrisam,” noskaldīja tēvs. “Caur nāvi, dzīvi. Tas ir vienīgais ceļš. Lai Maata tevi vada, Seidij. Es mīlu tevi.”

Un viņa tēls pagaisa.

Kāds sauca mani vārdā.

Atskatījos un redzēju, kā Zia cenšas pietrausties sē­dus, balstoties uz zižļa. “Seidij, ko tu dari?”

Sienas ap mums līgojās un plaisāja, it kā piramīdu kāds milzis dunkātu kā boksa maisu.

Cik ilgi es biju transā? Nebija ne jausmas, taču man sāka trūkt laika.

Es aizvēru acis un koncentrējos. Tūdaļ pat ierunājās Izīda: vai nu tu redzi? Vai tagad saproti, kāpēc es nedrīk­stēju stāstīt ko vairāk?

Manī brieda dusmas, taču es tās noriju. Parunāsim par to vēlāk. Šobrīd mums jāpieveic dievs.

Es iztēlojos, kā pasperu soli uz priekšu un saplūstu ar dievietes dvēseli.

Es ari iepriekš biju darbojusies kopsoli ar Izīdu, taču šoreiz bija citādi. Mana izšķiršanās, dusmas, pat sēras stiprināja manī pārliecību. Es ieskatījos Izīdai acīs (ga­rīgā nozīmē), un mēs sapratāmies.

Es redzēju viņas pagātni — viņas agrīnos gadus cīņā par varu, izmantojot māņus un shēmas, lai atrastu Ra vārdu. Redzēju viņas kāzas ar Ozīrisu, cerības un sap­ņus par jaunu impēriju. Tad redzēju, kā šos sapņus sa­grauj Sets. Es jutu viņas dusmas un sarūgtinājumu, viņas skarbo lepnumu un apņēmību pasargāt mazo dēlu Horu. Es redzēju, kā viņas dzīves modelis laikmetos at­kārtojas vēl un vēlreiz, tūkstošiem dažādos saimniekos.