Sarkanā piramīda

Ar acs kaktiņu redzēju, ka viņa mēģina pasargāt Ziu un Amosu no bojāejas. Uz grīdas viņa bija uz ātru roku uzvilkusi aizsargapli, vairogs atraidīja krītošos gruvešus, taču es sapratu, kāpēc viņa raizējas: vēl mazliet, un

iebruktu visa troņa zāle, aprokot mūs visus. Diez vai Se­tam kas tāds rūpēja. Viņš noteikti tieši to cerēja panākt. Viņš gribēja mūs šeit aprakt.

Vajadzēja Setu izvilināt laukā. Ja es Seidijai dotu laiku, viņa varbūt varētu izdabūt tēta zārku no troņapakšas.

Tad es atcerējos Bastetas stāstu par cīņu ar Apopu: mūžīga divcīņa ar ienaidnieku.

Jā, piekrita Hors.

Es pacēlu dūri un uz ventilācijas lūku raidīju enerģi­jas lādiņu, kas to atspēra vaļā, tā ka telpā no jauna ieplūda sarkanā gaisma. Tad nosviedu zobenu un metos virsū Setam. Ar kailām rokām sagrābu viņa plecus, mē­ģinot likt lietā tuvcīņas paņēmienus. Viņš mēģināja tu­rēties pretim, taču tuvcīņā ar zizli neko nevarēja iesākt. Ierēcies viņš nosvieda ieroci, tad sakampa mani aiz ro­kām. Sets bija krietni spēcīgāks par mani, taču Hors zināja dažu labu gājienu. Izlocījies tiku Setam aiz mu­guras, paslidināju savu apakšdelmu zem viņa rokas un sagrābu viņa kaklu kā skrūvspīlēs. Mēs klupām uz priekšu, gandrīz pārkāpjot Seidijas aizsargapli.

Nu viņš mums ir rokā, es nodomāju. Ko nu?

Ironiskā kārtā tieši Amoss bija tas, kurš pagādāja at­bildi. Es atcerējos, kā viņš mani pārvērta negaisa mā­konī, manu “es” pārmācot ar gaisa gara spēku. Mūsu prāti brīdi cīnījās, taču viņš uztiepa savu gribu pilnīgā pārliecībā, iedomājoties mani kā negaisa mākoni, un tieši par to es kļuvu.

Tu esi nieka augļu sikspārnis, es teicu Setam.

Nē\ Viņa prāts kliedza pretim, taču es biju viņu pār­steidzis. Sajutu apjukumu un liku to lietā. Bija tik viegli iedomāties viņu kā sikspārni, jo biju redzējis, kā par tādu pārvēršas Amoss, kad bija Seta apsēsts. Iztēlojos, kā ienaidnieks saraujas mazāks, kā tam izaug ādaini spārni un ģīmis saraujas vēl neglītāks. Arī es satrūkos, pārtapis par piekūnu ar sikspārni nagos. Nedrīkstēja iz­niekot laiku; es devos uz ventilācijas eju, cīkstoties ar ienaidnieku, ar ko šahtā riņķojām, kozdamies un plēs­damies. Beidzot izsprukām laukā un sarkanās piramī­das pakājē atgriezāmies savos kareivju veidolos.

Es grīļīgi stāvēju nogāzē. Manam avatāram mirgoja ievainotā labā roka, un īstā roka asiņoja tieši turpat. Sets pietrausās kājās, no mutes notrausdams melnas asinis.

Viņš man uzņirdza, sejā ieplaiksnījās plēsoņa. “Hor, vari mirt ar apziņu, ka esi centies. Bet ir par vēlu. Skaties!”

Es pavēros uz alu, un man sirds ielēca rīklē. Dēmonu karapulkam bija uzradies jauns pretinieks. Ap piramīdu lielā aplī riņķoja burvji — dučiem burvju —, lauzda­mies tai tuvāk. Dzīvības māja noteikti bija apvienojusi visus dabūjamos spēkus, taču salīdzinājumā ar Seta leģioniem tas nebija nekas. Katrs burvis atradās aizsar­gājošā burbulī kā prožektora gaismas starā, virzoties uz priekšu caur ienaidniekiem, zizlim un šķēpam mirdzot. Starp dēmoniem plosījās zibens un viesuļvētra. Es ievē­roju, ka sapulcināti visa veida nezvēri — lauvas, čūskas, sfinksas un pat pa nīlzirgam, kas ienaidniekam uzbruka kā tanki. Šur tur gaisā uzšķīlās hieroglifi, izraisot sprā­dzienus un zemestrīces, kas iznīcināja Seta spēkus. Taču radās arvien jauni dēmoni, arvien ciešāk aplencot burvjus. Es redzēju, kā viens no burvjiem tika satriekts, viņa burbulis tika iznīcināts ar zaļas gaismas strēli, un viņu pašu samina ienaidnieku vilnis.

“Šīs ir Mājas beigas,” apmierināti noteica Sets. “Viņi negūs virsroku, kamēr vien turēsies mana piramīda.”

Šķita, ka burvji to zina. Tuvodamies viņi uz piramī­das pusi raidīja ugunīgas komētas un zibens strēles, taču ik eksplozija pret akmens sienām izčākstēja un sprā­dzienu ierija Seta sarkanais spēks.

Tad es pamanīju zeltaino virsotni. Četri čūskgalvaini dēmoni to bija satvēruši un lēni, taču neatlaidīgi stiepa to cauri kaujas laukam. Seta karakungs Šausmu Seja tiem izkliedza pavēles, sitot ar pātagu, lai tie ātrāk kustētos. Viņi spiedās uz priekšu, līdz sasniedza piramī­das pamatni, tad kāpa augšup.

Es metos turp, taču Sets nekavējoties nostājās man ceļā.

“Nedomāju vis, Hor,” viņš rēca. “Tu šo ballīti neiz­jauksi.”

Mēs abi izsaucām ieročus rokās un ar jaunu spēku sākām cīniņu, cērtot un vairoties. Es savu zobenu izliecu nāves arkas veidolā, bet Sets parāvās malā, un asmens trie­cās pret akmeni, izdzenot man caur ķermeni šoka vilni. Pirms es paguvu atgūties, Sets izrunāja vārdu: “Ha-vi]"

Cirtiens.

Hieroglifi man sejā eksplodēja ar tādu spēku, ka no­gāzos pie piramīdas pamatnes.

Kolīdz skatiens noskaidrojās, es dažus soļus no pira­mīdas virsotnes ieraudzīju Šausmu Seju un čūskgalvainos dēmonus, kas pa celtnes sāniem turpināja stiept augšup savu zeltīto kravu.

“Nē,” es nomurmināju. Centos piecelties, taču mans piekūna veidols negribēja klausīt.