Sarkanā piramīda

Sets paspēra vēl soli uz Zias pusi.

“Ak, Neftīda,” viņš dudināja. “Pašos pirmsākumos tu biji mana nodevīgā māsa. Jau citā inkarnācijā, citā laik­metā, tu biji mana nodevīgā sieva. Tagad man šķiet, ka tu būtu ļoti garda uzkoda. Tiesa gan, tu esi vājākā no mums visiem, tomēr esi viena no pieciem, un tikai pilnā komplektā slēpjas vara.”

Viņš apklusa, tad ļaunīgi pasmīnēja. “Pilns kom­plekts! Smieklīgi! Nu ko, izvilksim no jums enerģiju un apbedīsim jūsu dvēseles, sarunāts?”

Zia paslēja zizli. Ap viņu iemirdzējās sarkana aizsarglode, taču pat es spēju saskatīt, ka aizsardzība ir vāja. Sets no sava šķēpa izšāva smilšu strūklu, un lode saira. Zia atstreipuļoja atpakaļ, no viņas matiem un drēbēm straumēm plūda smiltis. Es sakustējos, taču Zia ieklie­dzās: “Kārter, ne jau es! Koncentrējies! Nepretojies!” Pastiepusi zizli, viņa iesaucās: “Dzīvības māja!”

Uz Setu viņa raidīja ugunsbultu — šis uzbrukums noteikti prasīja visu atlikušo enerģiju. Sets atsita liesmas tieši uz Seidiju, kam nācās veikli pacirst gaisā zizli, citādi viņi abi ar Amosu izceptos. Sets gaisā parāva it kā nere­dzamu virvi, un Zia aizšāvās pie viņa kā lupatu lelle, tieši rokās.

Nepretojies! Kā gan Zia varēja ko tādu teikt? Es pre­tojos kā neprātīgs, taču tas neko nelīdzēja. Bezpalīdzīgs noraudzījos, kā Sets piegrūž degunu pie Zias sejas un nopēta viņu.

Sākotnēji Sets šķita triumfējošs, līksms, taču, necik ilgi, vaigā iegūla apjukums. Viņš drūmi blenza liesmo­jošām acīm.

“Kas tas par triku?” viņš noņurdēja. “Kur tu viņu esi paslēpusi?”

“Viņa nepiederēs tev,” Zia izdvesa, jo rīkli žņaudza Seta ciešais satvēriens.

“Kur viņa ir?” viņš aizsvieda Ziu sāņus.

Zia atsitās pret sienu un būtu iešļukusi, taču Seidija piesauca vēju, un gaisa strāva Ziu īstajā brīdī pacēla un noguldīja uz grīdas.

Piesteigusies klāt, Seidija pavilka viņu tālāk no kvē­lojošās tranšejas.

Sets ieaurojās: “Izīda, vai tā ir tava blēdība?” Viņš raidīja vēl vienu smilšu strūklu, taču Seidija pastiepa pretim savu zizli. Smilts satikās ar tādu spēku vairogu, kas tām lika plūst apkārt — smiltis triecās sienā aiz Seidijas, iecērtot klintī apļveida iedobi.

Es nesapratu, par ko gan Sets tā dusmojas, taču ne­drīkstēju pieļaut, ka viņš nodara pāri Seidijai.

Redzot, kā viņa viena mēģina aizsargāt Ziu pret dieva dusmām, mani kaut kas noklikšķēja, kā gadās, kad motors pārslēdzas citā ātrumā. Domas sāka skriet ātrā­kas un skaidrākas. Bailes un dusmas nepazuda, taču es sapratu, ka tās nav svarīgas. Tās man nepalīdzēs izglābt māsu.

Nepretojies, man teica Zia.

Ar to viņa nebija domājusi pretošanos Setam. Viņa domāja Horu. Piekūna dievs un es jau dienām ilgi cīk­stējāmies viens ar otru, jo viņš centās pārņemt vadību pār manu ķermeni. Taču nevienu no mums nebija iespē­jams kontrolēt. '1 ada, lūk, bija atbilde. Mums jādarbojas saskanīgi, pilnībā paļaujoties vienam uz otru, vai arī mēs abi mirsim.

Jā, nodomāja Hors, un spiediens atslāba. Es pārstāju pretoties, ļāvu domām salaisties kopā. Es sapratu viņa varu, viņa atmiņas un bailes. Ieraudzīju visus saimniekorganismus, kur viņš jelkad bija mitis savās tūkstoš dzī­vēs. Un viņš redzēja manu prātu — visu, pat to, ar ko es nelepojos.

Gaužām grūti aprakstīt šo sajūtu. Un no Hora atmi­ņām nopratu, ka šāda savienība gadās ļoti reti — kā da­žas reizes, kad monēta nenokrīt ne uz cipara, ne ģerboņa, bet gan uz malas, perfektā līdzsvarā. Viņš nekontrolēja mani. Un es neizmantoju viņu. Mēs rīkojāmies kā viens vesels.

Mūsu balsis skanēja harmonijā: “Aiziet!”

Un maģiskās važas, kas bija mūs saistījušas, sabirza druskās.

Uzbūrās piekūna avatārs, un es pacēlos gaisā, ieskauts zeltainā enerģijas laukā. Spēris soli uz priekšu, es pacēlu zobenu. Kareivis piekūns atdarināja manu kustību, klausīgs līdz pēdējam.

Sets pagriezies mani draudīgi nopētīja.

“Nu ko, Hor,” viņš ierunājās. “Beidzot esi atradis ritenīša pedāļus, ko? Tas vēl nenozīmē, ka proti ar to braukt.”

“Es esmu Kārters Keins,” es atbildēju. “Faraonu asins, Hora Acs. Un tagad, Set — brāli, tēvoc, nodevēj — es tevi nospiedīšu kā odu.”

38 ieradusies Māja

kārters

Tā bija cīņa uz dzīvību vai nāvi.

Ikviena kustība bija perfekta. Ik sadursme bija tīrā izprieca, tā ka gribējās skaļi smieties. Sets izauga lielāks par mani, un viņa dzelzs zizlis bija kuģa masta izmērā. Viņa seja mainījās — cilvēka vaibstus caurauda mežo­nīgs Seta zvēra purns.

Mēs cirtām zobenu pret zizli, uzšķildami dzirksteles. Sets mani izsita no līdzsvara, un es ietriecos vienā no viņa dzīvnieku statujām, kas nogāzusies sabirza. Nostā­jies uz kājām, uzbruku un liku savam asmenim iekosties Seta plecu sargā. No brūces sūcoties melnām asinīm, viņš iegaudojās.

Viņš novēcināja zizli un, pirms tas mani ķēra, es pa­lēcu sāņus. Zizlis ietriecās grīdā. Tā mēs kādu laiku cīk­stējāmies, dragājot pīlārus un sienas, griesti gabaliem vien krita lejā, līdz es sadzirdēju Seidiju kliedzam, lai ieklausos.