Sarkanā piramīda

Viņš apdomājās. “Man žēl, bet laikam nekādas nere­dzamības… Taču man ir cita ideja.”

Man šķita, ka pārvērsties par putnu ir slikti, taču Amoss mūs pārvērta par negaisa mākoņiem.

Viņš gan iepriekš paskaidroja, ko grasās darīt, taču nervus tas nenomierināja.

“Pašā negaisa laikā neviens nepamanīs dažus liekus melnus mākoņu pikučus,” viņš pamatoja.

“Kaut kas neiedomājams,” teica Zia. “Tā ir negaisa maģija, haosa maģija. Mums nevajadzētu…”

Amoss pacēla zizli, un Zia saira.

“Nē!” iekliedzās Kārters, taču tad arī viņš pazuda, un vietā parādījās melns putekļu mākonis.

Amoss pagriezās pret mani.

“Ak, nē,” es iesaucos. “Paldies, bet…”

Puff. Es biju negaisa mākonis. Droši vien izklausās aizraujoši, taču mēģini iedomāties, kā būtu, ja tev pa­zustu rokas un kājas un pārvērstos vēja brāzmās. Iedo­mājies, ka ierastās miesas vietā ir putekļi un garaiņi, ka vēderā kņud, pat ja vēdera nemaz nav. Iedomājies, ka esi spiests sakopot visu spēkus, lai nepārvērstos tuk­šumā.

Es tik ļoti sadusmojos, ka manī uzplaiksnīja zibens.

“Neesi tāda,” Amoss mani norāja. “Tas ir tikai uz pā­ris minūtēm. Seko man.”

Viņš pārtapa tumšākā, draudīgākā negaisa padebesī un metās uz kalna pusi. Sekot viņam nebija viegli. Vis­pirms spēju tikai slīdēt. Ikviena vēja pūsma draudēja daļu manis aizraut projām. Es pamēģināju iegriezties virpulī un atklāju, ka tā varu saturēties vienlaidus. Vie­nubrīd iztēlojos, ka esmu pildīta ar hēliju, un pēkšņi šā­vos uz priekšu.

Nebija iespējas pārliecināties, vai Kārters un Zia seko, vai ne. Kad esi negaiss, tev nav cilvēka redzes. Es tikko spēju sajust, kas ir apkārt, un tas, ko “redzēju”, bija izkaisīts un samanāms kā sniegputenī, kā caur neskaidru TV attēlu.

Es devos uz kalnu, kas manu negaisa būtību vilināja kā valdzinoša bāka. Tas kvēloja karsts, saspringts un brāzmains — katrs tāds putekļu velnēns par ko tādu va­rēja vien sapņot.

Sekoju Amosam uz kalna kores pusi, taču, drusku par daudz drīz, pēkšņi atguvu cilvēka veidolu. Es kritu caur mākoņiem, pa ceļam notriekdama Kārteru.

“Au,” viņš nostenējās.

“Atvaino,” es teicu, lai gan galvenokārt koncentrējos uz to, lai neapvemtos. Kuņģī man joprojām griezās ne­gaiss.

Zia un Amoss bija turpat netālu, lūrēja pa spraugu starp diviem smilšakmens bluķiem. No kalna dzīlēm plūda sarkana gaisma, kas viņu sejas iekrāsoja velnišķīgas.

Zia mūs uzlūkoja. Pati izskatījās pēc tādas, kas neko labu nav ieraudzījusi. “Vēl tikai piramīdas spice.”

“Kas?” Es ieskatījos pa spraugu, un tas, ko redzēju, lika sareibt gandrīz tāpat, kad tu attopies pārvērsts ne­gaisa mākonī. Viss kalns bija dobs, gluži kā Kārters tika stāstījis. Alas grīda bija kādus sešsimt metrus lejāk. Visur liesmoja ugunis, iekrāsojot sienas asinssarkanas. Vidū slējās milzīga tumšsarkana piramīda, pie tās pakājes ba­riem vien mīcījās dēmoni, it kā gaidīdami, kad sāksies rokkoncerts. Daudz augstāk, iepretim mums, uz pira­mīdas pusi lēni un svinīgi slīdēja divas burvju baržas, ko vadīja dēmonu komandas. Starp liellaivām, virvēs iekārta, šūpojās vienīgā trūkstošā piramīdas daļa — zelta smaile.

“Viņi zin, ka ir uzvarējuši,” ierunājās Kārters. “Visu pataisa par izrādi.”

“Jā,” atteica Amoss.

“Nu, tad uzlaižam gaisā laivas, vai ko tādu!” es iero­sināju.

Amoss palūkojās uz mani. “Vai tiešām tāda ir tava stratēģija?”

Sajutos kā pēdējā stulbene. Veroties dēmonu armijā, uz milzīgo piramīdu… ko gan es biju iedomājusies? Es taču nespēju tam visam stāties pretim. Man, velis ar ārā, bija tikai divpadsmit gadu.

“Mums jāmēģina,” teica Kārters. “Tur iekšā ir tētis.”

Klusībā tūliņ rimos gausties. Ja reiz mums jāmirst, tad vismaz cenšoties izglābt tēti (ak, un piedevām arī Ziemeļameriku).

“Tieši tā,” es noteicu. “Mēs aizlidojam līdz laivām. Neļaujam tām uzlikt smaili…”

“Spici,” izlaboja Zia.

“Vai nav vienalga? Tad mēs ielidojam piramīdā un atrodam tēti.”

“Un ja Sets centīsies jūs apturēt?” vaicāja Amoss.

Es palūkojos uz Ziu, kas man mēmi lūdza vairs ne­bilst ne pušplēsta vārda.

“Sāksim ar svarīgāko,” es teicu. “Kā mēs nokļūsim līdz laivām?”

“Kā negaiss,” ieteica Amoss.

“Nē!” mēs vienbalsīgi iebildām.

“Es vairs nebūšu daļa no haosa maģijas,” uzstāja Zia. “Tas nav normāli.”

Amoss pamāja uz izrādi zemāk. “Saki man, ka šis ir normāli. Vai tev ir cits plāns?”

“Putni,” es teicu — pašai riebās, ka vispār par to iemi­nējos. “Es varētu kļūt par kliju, Kārters par piekūnu.” “Seidij,” brīdinoši ierunājās Kārters, “ja nu…”

“Man jāmēģina.” Es novērsos, pirms mans priekšli­kums tika noraidīts. “Zia, ir pagājušas gandrīz desmit stundas kopš tava uguns pīlāra, vai ne? Tev vēl aizvien nav maģijas?”

Zia izstiepa roku un koncentrējās. Vispirms nekas ne­notika. Tad ap viņas pirkstiem iemirdzējās sārta gaisma un uzradās joprojām kūpošs zizlis.

“īstajā brīdī,” noteica Kārters.

“Arī nelaikā,” piebilda Amoss. “Tas nozīmē, ka Desžardēnu vairs nevajā uguns pīlārs. Viņš drīz būs klāt, un esmu pārliecināts, ka ar papildspēkiem. Vēl vairāk naid­nieku.”