Sarkanā piramīda

Es pabrīnījos. “Par Kārteru? Nu ko, ja nezini, vai tu viņam patīc, par norādi var kalpot viņa stostīšanās.”

Zia sarauca pieri. “Nē, es ne…”

“Vēlies zināt, vai es iebilstu? Ļoti taktiski. Man jā­saka, sākotnēji es šaubījos, jo tu draudēji mūs nogalināt un tā, bet tad es izlēmu, ka neesi nemaz tik slikta un Kārters ir kā traks pēc tevis, tāpēc…”

“Runa nav par Kārteru.”

Es saraucu degunu. “Ak vai. Apsoli, ka aizmirsīsi, ko teicu.”

“Es gribu runāt par Setu.”

“Ak Dievs,” es nopūtos. “Ne jau atkal. Vēl aizvien turi aizdomās Amosu?”

“Tu esi akla, ja nespēj to saskatīt,” uzstāja Zia. “Sets dievina krāpšanos un lamatas. Tieši tā viņam labpatīk citus iedzīt kapā.”

Pa daļai es apzinājos, ka viņai varētu būt taisnība. Tu droši vien domāsi, ka esmu stulba, ja neklausos, ko viņa saka. Bet vai tev kādreiz ir nācies sēdēt blakus kādam, kurš runā sliktu par cilvēku, kas tev tuvs? Pat ja tas nav pats mīļākais radagabals, instinkts liek viņu aizstāvēt — vismaz man tā ir, varbūt tāpēc, ka man principā vairs nebija ģimenes. “Klau, Zia, es nespēju noticēt, ka Amoss varētu…”

“Amoss nevarētu,” piekrita Zia. “Taču Sets spēj pa­kļaut prātu un kontrolēt ķermeni. Es neesmu apsēstību speciāliste, taču antīkajā pasaulē tā bija visai izplatīta problēma. Grūtības sagādā pat maznozīmīgāku dēmonu izdzīšana. Bet dievu…”

“Viņš nav apsēsts. Viņš nav” es sāpēs saviebos. Cauri plaukstai izšāvās asas sāpes — vietā, kur pēdējo reizi tu­rēju patiesības spalvu. Es taču nemeloju! Es taču ticēju, ka Amoss nav vainīgs., vai tad ne?

Zia pētīja manu seju. “Tev vajag, lai ar Amosu viss ir kārtībā. Viņš ir tavs tēvocis. Tu jau tā esi zaudējusi pārāk daudz ģimenes locekļu. Es saprotu.”

Es vēlējos atcirst, ka viņa neko nesaprot, taču Zias tonis lika domāt, ka viņa ir sērojusi — iespējams, pat vairāk par mani.

“Mums nav izvēles,” es teicu. “Līdz saullēktam ir kādas trīs stundas? Amoss zina labāko ceļu uz kalniem. Lama­tas vai ne, mums jādodas turp un jāmēģina apturēt Setu.” Es spēju iztēloties, kā viņas prātā šaudās domas, meklējot veidu, jebkādu veidu, kā mani pārliecināt.

“Labi,” visbeidzot viņa teica. “Es vēlējos Kārteram ko teikt, taču man tā arī negadījās izdevība. Es izstāstīšu tev. Pēdējais, kas nepieciešams, lai tiktu galā ar Setu…” “Tu taču nezini viņa slepeno vārdu.”

Zia lūkojās man acīs. Varbūt tas bija patiesības spal­vas dēļ, taču es nojautu, ka viņa neblefo. Viņa tiešām zināja Seta vārdu. Vai arī ticēja, ka zina.

Ja godīgi, es šo to biju dzirdējusi no viņas sarunas ar Kārteru, kamēr gulēju. Nebija padomā noklausīties, taču nevarēju nedzirdēt. Es pavēros Ziā un centos noticēt, ka

viņā bija Neftīda, taču tas nešķita loģiski. Es biju runā­jusi ar Neftīdu. Viņa man pastāstīja, ka ir tālu projām, kādā gulošā saimniekā. Un Zia bija man acu priekšā.

“Tas nostrādās,” uzstāja Zia. “Taču es nedrīkstu to darīt. Tai jābūt tev”

“Kāpēc gan tu pati nevari to izmantot?” es uzstāju. “Jo esi iztērējusi visu savu maģiju?”

Viņa izlikās nedzirdam. “Apsoli, ka izmantosi to tagad, pret Amosu, pirms esam sasnieguši kalnus. Tā, iespējams, ir tava vienīgā iespēja.”

“Un ja nu tu maldies, mēs būsim iztērējuši savu vie­nīgo iespēju. Grāmata pazudīs, kolīdz ir izmantota, vai ne?

Zia nelabprāt pamāja. “Reiz izlasīta, grāmata izzudīs un parādīsies kādā citā pasaules nostūrī. Taču, ja tu vēl vilcināsies, ar mums ir cauri. Kolīdz Sets būs tevi ievili­nājis savā teritorijā, tev nebūs spēka stāties viņam pretī. Seidij, lūdzu…”

“Pasaki man vārdu,” es teicu. “Es apsolu to izmantot īstajā brīdī.”

“īstais brīdis ir tagad”

Es vilcinājos cerībā, ka Izīda pateiks ko viedu, taču dieviete klusēja. Es nezināju, vai klausīt. Iespējams, viss izvērstos citādi, ja es piekristu Zias plānam. Taču, pirms izšķīros, atvērās mašīnas durvis un kopā ar smilšu brāzmu iekāpa Kārters un Amoss.

“Esam tuvu” Amoss smaidīja, it kā būtu atnesis labu ziņu. “Ļoti, ļoti tuvu.”

36 mūsu ģimene izkūp

sendija

Kādu kilometru no Kamieļas muguras kalna mēs no­kļuvām aplī, kur valdīja pilnīgs miers.

“Negaisa centrs,” minēja Kārters.

Tas bija baisi. Visapkārt kalnam riņķoja melni mā­koņi. No Kamieļa muguras virsotnes uz virpuļa sāniem kā riteņa spieķi dreifēja dūmu mutuļi, taču tieši virs mums debesis bija skaidras un zvaigžņotas, bet pama­zām bālēja. Nebija tālu līdz saullēktam.

Ielas bija tukšas. Ēkas un viesnīcas kalna pakājē bija tumšas, taču pats kalns gailēja. Vai esat kādreiz turējuši plaukstu virs kabatas baterijas (piedodiet, jūs, amerikāņi, to dēvējat par signāluguni) un vērojuši, kā āda iespīdas sarkana? Tieši tā izskatījās kalns: kaut kas ļoti spilgts un karsts centās izdedzināties cauri klintij.

“Ielās nav nekādas kustības,” teica Zia. “la mēs mē­ģinātu piebraukt pie kalna…”

“Mūs pamanītu,” es atbildēju.

“Kā ar burvju vārdiem?” Kārters palūkojās uz Ziu. “Nu, tiem., kurus tu izmantoji Pirmajā nomā.”

“Kādiem buramvārdiem?” es noprasīju.

Zia papurināja galvu. “Kārters domā neredzamības burvestību. Taču man nav maģijas. Ja nav visu nepiecie­šamo sastāvdaļu, nekas neiznāks.”

“Amos?” es iejautājos.