Sarkanā piramīda

“Es…” No mutes izvirda tvaiks. “Karsts… Karsta mute…” “Derētu piens,” es ieteicu. “Ja tu būtu govs.” “Lamatas,” ierūcās Sehmeta. “Tu… tu piemuļķoji…” Taču plakstiņi jau bija pārāk smagi. Apvēlusies viņa savilkās čokurā. Sarkanajām bruņām kūstot, mirdzošais veidols raustījās un dzisa, līdz acu priekšā gulēja mil­zīga guloša govs.

Es nolēcu no tvertnes un uzmanīgi apgāju gulošo dievieti. Viņa krāca kā govs, kas izklausījās pēc “Mūūūūz, mūūūūz.” Es viņai pie sejas novēcināju roku un, kolīdz biju pārliecināts, ka Sehmeta atslēgusies, pametu savu avatāru. No kādas kravenes aizmugures iznira Seidija un Zia.

“Nu ko,” teica Seidija, “atkal kas jauns.”

“Es vairs nekad neēdīšu salsu,” es noteicu.

“Jūs abi bijāt lieliski,” teica Zia. “Taču laiva ir sade­gusi. Kā mēs tiksim līdz Fēniksai?”

“Mēs?” jautāja Seidija. “Es neatceros, ka tu būtu ielūgta.”

Zia pietvīka sarkana kā salsa. “Jūs ko —joprojām do­mājat, ka ievilināju jūs lamatās?”

“Nezinu,” atteica Seidija. “Vai tā ir?”

Nespēju noticēt savām ausīm.

“Seidij.” Mana balss šķita draudīga pat pašam. “Liecies mierā. Zia izsauca to uguns zizli. Viņa ziedoja savas spē­jas, lai mūs glābtu. Un viņa mums pateica, kā pieveikt lauveni. Viņa ir mums nepieciešama.”

Seidija blenza uz mani, tad uz Ziu un atkal atpakaļ, droši vien apsvēra, ko var atļauties.

“Labi.” Viņa sakrustoja rokas un uzmeta lūpu. “Taču vispirms mums jāatrod Amoss.”

“Nē!” iesaucās Zia. “Ļoti slikta doma.”

“Ak tā, mēs varam uzticēties tev, nevis Amosam.”

Zia vilcinājās. Man radās sajūta, ka tieši to viņa gri­bēja teikt, taču viņa izvēlējās citu ceļu. “Amoss nevēlē­tos, ka jūs kavējaties. Viņš lika turpināt iesākto, vai ne? Ja viņš pēc Sehmetas ir izdzīvojis, viņš mūs pa ceļam at­radīs. Ja ne…”

Seidija sapīka. “Tad kā lai mēs tiekam līdz Fēniksai? Kājām?”

Noskatīju autostāvvietu, viena smagā mašīna vēl aiz­vien bija neskarta. “Varbūt ne.” Es novilku Amosa mē­teli. “Zia, Amoss prata atdzīvināt mēteli, lai tas stūrē laivu. Vai tu zini burvju vārdus?”

Viņa pamāja galvu. “Ar pareizajām sastāvdaļām tas ir pat gaužām vienkārši. Es varētu, ja būtu spēks.”

“Vari man iemācīt?”

Viņa saknieba lūpas. “Grūtākā daļa ir figūriņa. Pirmo reizi noburot drēbju gabalu, tev audumā jāsasit šabti un abi jāsariebj kopā. Vajag māla vai vaska figūriņu, kur jau mitinās gars.”

Mēs ar Seidiju saskatījušies reizē iesaucāmies: “Mīk­las puika!”

34 kājnieks mūs ved

KĀRTERS

No Duātas izsaucis tēva burvju darba somu, es no tās izrāvu mūsu mazo bezkājaino draugu. “Mīklas puika, mums jāaprunājas.”

Mīklas puika atvēra savas vaska acis. “Beidzot! Vai tu apjēdz, cik te ir smacīgi? Beidzot atcerējies, ka tev nepie­ciešamas manas izcilās zināšanas.”

“īstenībā mums vajag, lai tu pārtopi mētelī. Tikai uz kādu laiciņu.”

Mazā mutīte pavērās. “Vai es izskatos pēc drēbju ga­bala? Es esmu visu zināšanu pavēlnieks! Varenais… ”

Es iegrūdu viņu savā jakā, saņurcīju to un nometu uz trotuāra, uzkāpu virsū. “Zia, kādi ir buramvārdi?”

Viņa man pačukstēja vārdus, un es tos tūliņ noskai­tīju. Jaka acu priekšā pacēlās un lidinājās. Notraususi pu­tekļus, tā pati sev piekārtoja apkakli. Ja vien jakas spēj izskatīties sašutušas, šī tāda noteikti bija.

Seidija to aizdomīgi aplūkoja. “Vai tā spēs vadīt auto­mašīnu bez kājām, ar ko spiest pedāļus?”

“Tas nekas,” atsaucās Zia. “Laba, gara.”

Es atviegloti nopūtos. Jau paspēju iztēloties, ka nāk­sies atdzīvināt arī bikses. Tas gan būtu pārbaudījums. “Uz Fēniksu,” es pavēlēju jakai.

Jaka man parādīja rupju žestu — būtu bijis rupjš, ja vien jakai būtu rokas. Tad tas ielidinājās šofera vietā.

Kabīne bija lielāka, nekā pirmajā mirklī šķita. Aiz sēdekļa bija ar aizkaru atdalīta telpa, kurā atradās kār­tīga gulta, kur nekavējoties iekārtojās Seidija.

“Es ļaušu jums ar Ziu pabūt divatā,” viņa man teica. “Tikai jūs abi un tava jaka.”

Pirms paguvu viņu iepļaukāt, viņa jau bija aizlīdusi aiz aizkariem.

Jaka veda mūs rietumu virzienā pa 1-10 lielceļu, ka­mēr zvaigznes pamazām aizklāja melni mākoņi. Gaisā smaržoja pēc lietus.

Pēc laba laika Zia noklepojās. “Kārter, man ļoti žēl, ka… es gribēju teikt, kaut apstākļi būtu labāki.”

“Njā,” es noteicu. “Mājā tev droši vien būs nepatik­šanas.”

“Mani izraidīs,” viņa atteica. “Zizli pārlauzīs, manu vārdu izdzēsīs no grāmatām. Mani izsūtīs trimdā, ja vien nebūs izlēmuši nogalināt.”

Es aizdomājos par Zias mazo svētnīcu Pirmajā nomā — visi tie attēli ar viņas ciematu un ģimeni, ko viņa nemaz neatceras. Par izsūtīšanu trimdā viņa runāja ar tādu pašu seju kā toreiz: nevis nožēla vai skumjas, bet drīzāk apjukums, it kā viņa pati nesaprastu, kādēļ dum­pojas, vai ko īsti Pirmais noms viņai nozīmē. Reiz Zia teica, ka Iskanders esot viņas vienīgais tuvinieks. Nu viņai vairs nebija neviena.

“Tu varētu doties mums līdzi,” es teicu.

Viņa palūkojās uz mani. Mēs sēdējām diezgan tuvu viens otram, un es pat ļoti apzinājos, ka viņas plecs spie­žas pret manējo. Pat caur degušo piparu smārdu varēju sajust viņas ēģiptiešu smaržas. Matos bija ieķēries kal­tēts cili pipars, bet tas viņu darīja vēl jaukāku.