Sarkanā piramīda

Ak. Hors izklausījās garlaikots. Tā ir Sehmeta. Ra Acs, ļaunuma iznīcinātāja, lielā medniece, liesmu dāma, un tā tālāk.

Lieliski, es nodomāju. Un viņa mums seko, jo…

Virslektoram ir tiesības reizi mūžā viņu izsaukt, Hors paskaidroja. Tā ir sena, sena dāvana — no tiem laikiem, kad Ra pirmo reizi apveltīja cilvēku ar maģiju.

Reizi mūžā, es nodomāju. Un Desžardēns izvēlējies šodienu?

Nekad nav bijis no pacietīgajiem.

Un man šķita, ka burvji dievus nevar ciest!

Tā arī ir, piekrita Hors. Lieks pierādījums tam, kāds viņš ir liekulis. Taču tevi nobeigt viņam ir svarīgāk. Un to es varu saprast.

Es vēlreiz atskatījos. Veidols noteikti bija vēl tuvāk — milzīga zeltīta sieviete sarkani mirdzošās bruņās, vienā rokā loks un pār plecu pārmestu bultu maku — viņa mums tuvojās kā raķete.

Kā lai mēs viņu pieveicam? es vaicāju.

Vispār — nav iespējams, atbildēja Hors. Viņa ir saules dusmu inkarnācija. Tais senajos laikos, kad Ra vēl darbo­jās, viņa bija vēl iespaidīgāka, tomēr… Viņa ir neapturama. Dzimusi slepkava. Kautuves mašīna…

“Labi, sapratu!” es kliedzu.

“Ko?” Seidija tik skaļi atvaicāja, ka Zia sagrīļojās.

“K-ko?” viņas acis pavērās.

“Neko,” es atkliedzu. “Mums seko slepkava. Dodies atpakaļ pie miera.”

Zia grīļīgi apsēdās. “Slepkava? Tu taču negribi teikt…”

“Kārter, griez pa labi!” kliedza Seidija.

Es paklausīju, un milzīga liesmojoša bulta lauvas augumā aizķēra bortu. Tā eksplodēja virs mums, aizde­dzinot stūresmājas jumtu.

Griezu lejup, brīvā kritienā, Sehmeta aizšāva garām, taču tad gaisā veica pirueti un metās mums pakaļ.

“Mēs degam,” Seidija bezpalīdzīgi norādīja.

“Zinu!” es atkliedzu.

Noskatīju, kas apakšā, taču neredzēju drošu vietu, kur nosēsties, — vieni vienīgi guļamrajoni un biroju ēku kvartāli.

“Mirstiet, Ra ienaidnieki!” kliedza Sehmeta. “Mirstiet mokās!”

Viņa ir gandrīz tikpat apnicīga kā tu, es teicu Horam.

Tas nav iespējams, atbildēja Hors. Es esmu vispārā­kais.

Es vēlreiz pagriezu laivu un izvairījos, bet Zia ieklie­dzās: “Tur!”

Viņa norādīja uz izgaismotu smago mašīnu rūpnīcu ar noliktavām un tvertnēm. Uz lielākās noliktavas sienas bija uzzīmēts milzīgs čili pipars, un prožektoru izgais­motā zīmē vēstīja: MAĢISKĀ SALSA INC.

“Beidziet,” teica Seidija. “Tā taču nav maģiska! Tas ir tikai nosaukums.”

“Nē,” uzstāja Zia. “Man ir ideja.”

“Tās septiņas lentes?” es minēju. “Tās, ko tu izman­toji pret Serketu?”

Zia papurināja galvu. “Tās drīkst izsaukt reizi gadā, taču man ir plāns…”

Garām pašāvās vēl viena mirdzoša bulta, nieka pāris centimetru no labā borta.

“Turieties!” es parāvu stūres ratu un apgāzu laivu ar kājām gaisā, tieši pirms bulta eksplodēja. Korpuss mūs pasargāja no uguns, taču nu dega viss laivas dibens, un mēs kritām.

Ar pēdējiem spēkiem es vadīju laivu uz noliktavas jumta pusi, un mēs iztriecāmies tam cauri, ietriecoties kaut kādā milzīgā kraukšķīgā kaudzē…

Izlēcis no laivas, apdullis atkritu sēdus. Par laimi, bijām ietriekušies visai mīkstā čupā. Diemžēl tā izrādī­jās sešus metrus augsta kaltētu čili piparu kaudze, un laiva tos bija aizdedzinājusi. Man sāka kost acīs, taču es apzinājos, ka nedrīkstu tās berzēt, jo rokas man bija klā­tas ar čili eļļu.

“Seidij?” es iekliedzos. “Zia?”

“Palīgā!” sauca Seidija. Viņa bija otrpus laivai un no degošās kaudzes centās izvilkt Ziu. Mums izdevās viņu atbrīvot un pa kaudzes sāniem nolaisties uz grīdas.

Noliktava bija rūpnieciska piparu žāvētava ar trīsdes­mit vai četrdesmit čili kalniem un koka žāvētājplauktu rindām. Mūsu laivas vraks izvirda piparotus dūmus, un pa caurumu, ko bijām izsituši jumtā, es redzēju pieze­mējamies liesmojošo Sehmetas tēlu.

Mēs skrējām, rakāmies cauri vēl vienai piparu kau­dzei. (Nē, es tajos neiekodos, Seidij — aizveries.) Paslēpā­mies aiz viena no plauktiem, kur pipari gaisu bija darījuši līdzīgu sālsskābei.

Sehmeta piezemējās, un noliktavas grīda nodrebēja. Tuvplānā viņa bija vēl baisāka. Āda vizēja kā izkusis zelts, krūšu bruņas un svārki šķita kā darināti no lavas. Mati līdzinājās biezām lauvas krēpēm. Acis bija kā ka­ķim, taču nespīgoja kā Bastetai, un tajās nebija ne miņas no laipnības vai humora. Sehmetas acis liesmoja tāpat kā viņas bultas, paredzētas tam, lai atrastu un iznīcinātu ienaidnieku. Viņas skaistums līdzinājās atombumbas sprādziena dailei.

“Saožu asinis!” viņa auroja. “Es barošos ar Ra ienaid­niekiem, līdz vēders būs pilns!”

“Cik šarmanti,” čukstēja Seidija. “Tātad, Zia… tavs plāns?”

Zia neizskatījās labi. Viņa drebēja un bija bāla, ne­bija viegli koncentrēties. “Kad Ra… kad viņš pirmo reizi izsauca Sehmetu, lai sodītu cilvēkus par sacelšanos pret viņu… viņa kļuva nevaldāma."

“Grūti iztēloties,” es nočukstēju, Sehmetai laužoties caur mūsu laivas degošo vraku.

“Viņa sāka nogalināt visus pēc kārtas,” Zia turpināja, “ne tikai ļaunos. Neviens cits dievs nespēja viņu apturēt. Viņa augu dienu slepkavoja, līdz pierijās asiņu pilna. Tad viņa meta mieru, lai to pašu atsāktu nākamajā dienā. Tāpēc cilvēki burvjiem lūdzās, lai tie sagudro kaut ko, »

un…