Sarkanā piramīda

“Tu esi akla,” es teicu Ziai. “Pirmais, ko Desžardēns kā Virslektors pavēlēja, — lika mūs nogalināt. Viņš mē­ģina mūs apturēt, kaut arī zina, ka Sets gatavojas iznīcināt veselu kontinentu. Un tonakt Britu muzejā Desžardēns arī bija. Ja Setam nepieciešams saimniekorganisms…” Zias zižļa galā uzšķīlās liesmas.

Kārters mudīgi iespraucās pa vidu. “Nu, nu, jūs abas! Mierīgi! Mēs taču esam šeit, lai aprunātos.”

“Es jau runāju,” teica Zia. “Jums nepieciešams Dzīvī­bas mājas atbalsts. Jums jāpārliecina Desžardēns, ka neesat drauds.”

“Padoties?” es vaicāju. “Nu nē, paldies. Diez ko ne­gribas pārvērsties par saminamu vaboli.”

Amoss ieklepojās. “Baidos, ka Seidijai taisnība. Des­žardēns nemēdz ieklausīties argumentos, ja vien kopš mūsu pēdējās tikšanās nav mainījies.”

Zia satraucās. “Kārter, vai mēs varam aprunāties aci pret aci?”

Viņš mulsi mīņājās. “Klau, Zia, es saprotu, ka mums jāsadarbojas. Bet ja tu centīsies mani pārliecināt pado­ties Mājai…”

“Man tev kas jāpastāsta,” viņa uzstāja. “Kaut kas, ko tev vajag zināt.”

To dzirdot, man uzmetās zosāda. Vai par to bija ru­nājis Gebs? Vai bija iespējams, ka Zia bija atslēga tam, kā tikt galā ar Setu?

Amoss pēkšņi saspringa. Izrāvis zizli, viņš iesaucās: “Tās ir lamatas!”

Zia bija pārsteigta. “Ko? Nē!”

Un tad mēs visi ieraudzījām to, ko Amoss bija saju­tis. No laukuma labās puses tuvojās pats Desžardēns krēmkrāsas mantijā, ap pleciem Virslektora leopardādas apmetnis. Viņa zizlis gailēja purpursarkans. Gājēji un tūristi pašķīrās nervozi un apjukuši, it kā īsti nesa­prastu, kas notiek, tomēr pietiekami daudz, lai spruktu nost no ceļa.

“Uz otru pusi,” es steidzināju.

Atskatījusies redzēju, ka no kreisās puses tuvojas vēl divi burvji melnās mantijās.

Es izvilku savu zobenu un pavērsu to pret Ziu. “Tu mūs iegāzi!”

“Nē! Es zvēru…” Viņas seja apmācās. “Mels. Mels būs viņam izstāstījis…”

“Protams,” es norūcu. “Vaino Melu.”

“Nav laika paskaidrojumiem,” teica Amoss, un iešāva Ziai ar zibens šautru. Viņa sabruka pār suvenīru galdu.

“Ei!” protestēja Kārters.

“Viņa ir ienaidniece,” teica Amoss. “Un mums jau tā ir gana ienaidnieku.”

Kārters steidzās pie Zias (protams), kamēr gājēji krita panikā un pašķīda uz visā pusēm.

“Seidij, Kārter,” sauca Amoss, “ja notiek kas slikts, dodieties uz laivu un bēdziet!”

“Amos, mēs tevi neatstāsim,” es teicu.

“Jūs esat svarīgāki,” viņš uzstāja. “Es varu aizturēt Desžardēnu… Uzmanieties!”

Amoss pastiepa zizli pret abiem burvjiem melnā. Viņi murmināja buramvārdus, taču Amosa raidītā vēja brāzma tos nogāza no kājām, ieraujot nevaldāmā pu­tekļu vērpetē. Viņi aizvirpuļoja pa ielu līdz ar atkritu­miem, lapām un tamalēm, līdz nelielais tornado aizrāva kliedzošos burvjus pāri namu jumtiem, projām no acīm.

Otrā laukuma malā Desžardēns dusmās ieaurojās: “Kein!”

Virslektors trieca zizli pret zemi. Asfaltā parādījās plaisa, kas skrēja uz mūsu pusi. Plaisai kļūstot platākai, iedrebējās nami. No ēkām krita apmetums. Plaisa būtu mūs aprijusi, taču man galvā ierunājās Izīdas balss, pa­sakot priekšā, kas jāsaka.

Es pacēlu savu zizli. “Apklustiet. Hā-ru Acu priekšā iemirdzējās hieroglifi:

Netālu no manām kājām plaisa apstājās. Zemestrīce norima.

Amoss ievilka elpu. “Seidij, kā tu…”

“Dievišķie vārdi, Kein.” Desžardēns panāca uz priekšu līķa bāls. “Bērns uzdrošinājās izteikt Dievišķos vārdus. Viņā iemiesojusies Izīda. Un tu esi vainīgs, jo palīdzi dieviem.”

“Atkāpies, Mišel,” brīdināja Amoss.

No vienas puses, šķita amizanti, ka Desžardēna priekšvārds ir Mišels, taču biju pārāk nobijusies, lai iz­baudītu mirkli.

Amoss pastiepa zizli, gatavs mūs aizstāvēt. “Mums jāaptur Sets. Ja tu būtu gudrs…”

“Tad es — ko?” vaicāja Desžardēns. “Piebiedrotos jums? Sadarbotos? Dievi nes tikai iznīcību.”

“Nē!” atskanēja Zias balss. Ar Kārtera palīdzību viņa kaut kā bija tikusi uz kājām. “Skolotāj, mēs nedrīkstam viens pret otru cīnīties. Iskanders nebūtu to vēlējies.” “Iskanders ir miris!” auroja Desžardēns. “Paej malā, Zia, vai arī tu tiksi iznīcināta kopā ar viņiem.”

Zia palūkojās uz Kārteru. Tad viņa spītīgi pagriezās pret Desžardēnu. “Nē. Mums jādarbojas kopā.”

Es palūkojos uz Ziu citādām acīm. “Tu tiešām neat­vedi viņu šurp.”

“Es nemēdzu melot,” viņa atbildēja.

Desžardēns izstiepa zizli, un visās ēkās ap viņu ierā­vās plaisas. Uz mūsu pusi krita apmetums un ķieģeļi, taču Amoss izsauca vēju un novirzīja tos.

“Bērni, prom no šejienes!” kliedza Amoss. “Necik ilgi, būs klāt citi burvji.”

“Beidzot viņam ir taisnība,” brīdināja Zia. “Taču mēs nevaram atvērt portālu…”

“Mums ir lidojoša laiva,” ieteicās Kārters.

Zia piekrītoši pamāja: “Kur?”

Mēs norādījām uz baznīcu, diemžēl ceļā stāvēja Des­žardēns.

Desžardēns raidīja vēl vienu akmeņu zalvi. Amoss to ar vēju un zibeni apturēja.

“Vētras maģija!” smīnēja Desžardēns. “Kopš kura laika Amoss Keins ir haosa eksperts? Bērni, vai jūs to redzat? Kā gan viņš var būt jūsu aizstāvis?”

“Aizveries,” atrūca Amoss un, novēcinājis zizli, sa­cēla tādu smilšu vētru, ka tā apraka visu laukumu.