Sarkanā piramīda

Es pavēros visapkārt, bet nespēju saskatīt neko, iz­ņemot plašu balto kāpu klaidu. Tad kāpas acu priekšā sakustējās. Man šķita, ka tas ir vējš, līdz vesela kāpa kā vilnis aizvēlās malā. Sakustējās vēl cita, tad vēl. Līdz at­skārtu, ka skatos uz cilvēkveida tēlu — milzīgu vīru, kas gulēja embrija pozā. Piecēlies viņš nopurināja smiltis. Es pietupos, ar plaukstām apklāju savus mazos biedrus, lai viņus neaprok. Dīvainā kārtā viņi neko nemanīja, it kā tā būtu tikai neliela lietusgāzīte.

Vīrs izslējās visā augumā — viņš bija vismaz galvastiesu garāks par manu gigantisko veidolu. Ķermenis bija veidots no smiltīm, kas lija no viņa rokām un krūtīm kā cukura ūdenskritums. Smiltis viņa sejā pārbīdījās, līdz izveidojās neskaidrs smaids.

“Seidija Keina,” viņš teica. “Es tevi jau gaidīju.”

“Gebs.” Neprasiet — kā, bet es uzreiz atpazinu zemes dievu. Varbūt smilšu ķermenis man pateica priekšā. “Man tev kas ir.”

Nešķita loģiski, ka manam ba ir tā aploksne, taču es parakājos savā mirdzošajā milzīgajā kabatā un izvilku zīmīti no Nutas.

“Tava sieva ilgojas pēc tevis,” es teicu.

Gebs uzmanīgi paņēma zīmīti. Piegrūdis to pie acīm, viņš zīmīti tā kā apostīja. Tad atvēra aploksni. Vēstules vietā no tās izšāvās salūts. Debesīs virs galvas parādījās jauns zvaigznājs — Nutas seja, ko veidoja tūkstošiem zvaigžņu. Sacēlās vējš un izkliedēja tēlu, taču Gebs gan­darīti nopūtās. Viņš aizvēra aploksni un iebāza to smil­šainajā krūškurvī, it kā tur, kur sirds, būtu ierīkota mil­zīga kabata.

“Seidija Keina, esmu tev pateicību parādā,” teica Gebs. “Pagājušas vairākas tūkstošgades, kopš pēdējo reizi re­dzēju savu mīļoto. Tu vari man lūgt pakalpojumu, ko zeme var tev nodrošināt, un es darīšu visu.”

“Izglāb manu tēvu,” es nekavējoties teicu.

Geba seja pārsteigumā pārvērtās. “Hmm, cik uzti­cama meita! Izīda no tevis varētu mācīties. Ak vai, bet es nevaru to izpildīt. Tava tēva ceļš ir savīts ar to, kāds Ozīrisam, un dievu ķezas zeme nevar atrisināt.”

“Tad tu arī nespēsi sagraut Seta kalnu un iznīcināt viņa piramīdu?” es vaicāju.

Geba smiekli nošalca tādi, ka lika iedomāties pasaulē lielāko smilšu maisītāju. “Es nevaru tik tieši iejaukties savu bērnu dzīvē. Sets arī ir mans dēls.”

Es dusmās gandrīz piecirtu kāju. Tad atcerējos, ka esmu milzene, kas varētu iznīcināt nometni. Vai ba spētu ko tādu? Laikam labāk nezināt. “Nu ko, tad no tevis nav nekādas jēgas.”

Gebs paraustīja plecus, nopurinot pāris tonnu smilšu. “Varbūt es varu dot tev padomu, kas palīdzēt sasniegt to, ko vēlies. Dodies uz krustu vietu.”

“Un kur tāda ir?”

“Tuvu,” viņš solījās. “Un, Seidija Keina, tev ir tais­nība. Tu esi pārāk daudz zaudējusi. Tava ģimene ir cie­tusi. Es zinu, kā tas ir. Atceries vienu, vecāki savu bērnu labā ir gatavi darīt jebko. Es atteicos no laimes, savas sievas — samierinājos ar Ra lāstu, lai tikai dzimtu mani bērni.” Viņš sapņaini paraudzījās debesīs. “Kaut arī ar katru tūkstošgadi man mīļotās pietrūkst arvien vairāk, es zinu, ka neviens no mums nebūtu rīkojies citādi. Man ir pieci bērni, un visus es ļoti mīlu.”

“Pat Setu?” es neizpratnē vaicāju. “Viņš plāno iznīci­nāt miljoniem cilvēku.”

“Sets ir kas vairāk,” Gebs teica. “Viņš ir mūsu miesa un asinis.”

“Ne manējās.”

“Nē?” Gebs liecās lejup. Man šķita, ka viņš taisās pie­plakt pie zemes, līdz es sapratu, kas viņš saplūst ar kā­pām. “Padomā par to, Seidija Keina, un rīkojies uzma­nīgi. Krustu vietā tevi sagaida briesmas, taču tu atradīsi to, kas tev visvairāk nepieciešams.”

“Vai tu varētu izteikties vēl neskaidrāk?” es noburk­šķēju.

Taču Gebs jau bija projām, nopakaļ atstājot vien aug­stāku kāpu, nekā ierasts, un mans ba bija atgriezies mājās.

32 krustu vieta

Es pamodos no tā, ka Mafina bija ērti iekārtojusies man uz galvas, murrāja un košļāja man matus. Pirmajā brīdī šķita, ka esmu mājās. Mūždien modos ar Mafinu uz galvas. Tad atcerējos, ka man nav māju un Basteta bija mirusi. Atkal apraudājos.

Nē, norāja Izīdas balss. Vajag sakopot spēkus.

Šoreiz dievietei bija taisnība. Es apsēdos un no sejas notraucu baltās smiltis. Mafina protestēdama ieņaudējās, paspēra divus soļus un tad nolēma iegulties vietā, ko jau biju iesildījusi.

“Tu esi pamodusies, tas labi,” teica Amoss. “Mēs jau grasījāmies tevi modināt.”

Vēl aizvien bija tumšs. Kārters stāvēja uz laivas klāja un ģērbās jaunās lina drānās, atrastās Amosa noliktavā. Heopss pieaulekšoja klāt un uzmurrāja kaķim. Man par pārsteigumu, Mafina ielēca viņa skavās.

“Es Heopsu palūdzu kaķi nogādāt atpakaļ Bruklinā,” teica Amoss. “Viņai te nav ko darīt.”

Heopss ierūcās, bija skaidrs, ka viņam tāds uzde­vums nav tīkams.

“Draudziņ, es tevi saprotu,” teica Amoss. Viņa balss ieskanējās skarbāka; šķita, ka viņš sevi iedomājas par paviānu barvedi. “Tā būs labāk.”

“Agh,” Heopss izgrūda, neskatoties Amosam acīs. Uzmācās nemiers. Atmiņā atausa Amosa vārdi, ka viņa bēgšana varētu būt bijusi Seta viltība. Un Kārtera vīzija: Sets cerēja, ka Amoss mūs nogādās līdz kalnam, lai tur varētu mūs sagūstīt. Ja nu Sets kaut kā ietekmēja Amosu? Man nepatika, ka Heopss jāsūta projām.