Читаем Sarkanā piramīda полностью

Seidija saka — man esot maitātas smadzenes. (Ja godīgi, Seidij, es tik ļoti neiejaucos, kad tu stāsti.)

Lai kā, Zias skatiens bija skumju pilns. “Kurp gan mēs dotos, Kārter? Pat ja jūs pieveiksiet Setu un izglāb­siet pasauli, ko gan jūs darīsiet? Māja jūs vajās. Dievi jūsu dzīvi darīs neciešamu.”

“Mēs kaut ko izdomāsim,” es solīju. “Esmu radis ceļot. Man padodas improvizēšana, un Seidija nav nemaz tik ļoti briesmīga.”

“Es to dzirdēju!” aizkaru viņā pusē atskanēja Seidijas apslāpētā balss.

“Un kopā ar tevi,” es turpināju, “nu, tu jau saproti, ar tavu maģiju, būtu daudz vieglāk.”

Zia saspieda manu plaukstu, un man notirpa visa roka. “Kārter, tu esi jauks. Taču tu mani nepazīsti. Patie­sībā. Man šķiet, tieši to Iskanders paredzēja.”

“Ko tu ar to gribi teikt?”

Zia atrāva roku, un tas man lika justies draņķīgi. “Kad mēs ar Desžardēnu pārradāmies no Britu muzeja, Iskanders ar mani aprunājās aci pret aci. Teica, ka man draudot briesmas. Teica, ka nogādāšot mani drošā vietā un…” Viņa sarauca pieri. “Dīvaini. Es neatceros.”

Man kļuva neomulīgi. “Pag, vai viņš tevi nogādāja drošā vietā?”

“Man… man tā šķiet.” Viņa pakratīja galvu. “Nē, acīmredzot nenogādāja vis. Es taču esmu šeit. Varbūt viņam pietrūka laika. Viņš nekavējoties nosūtīja mani uz Ņujorku uzmeklēt jūs.”

Ārpusē sāka smidzināt lietus. Jaka ieslēdza vējstikla tīrītājus.

Es nesapratu, ko Zia nupat bija pastāstījusi. Varbūt Iskanders juta, ka Desžardēns mainījies, tāpēc centās pa­sargāt savu mīļāko skolnieci. Taču visā stāstā mani uz­trauca kas cits — kaut kas, ko īsti nespēju nodefinēt.

Zia vērās lietū, it kā tur saskatītu ko sliktu.

“Mums vairs nav laika,” viņa beidzot izteica. “Viņš atgriežas.”

“Kas atgriežas?”

Zia uzmeta man žiglu skatu. “Tas, ko man vajadzēja tev pateikt — tas, ko jums vajag. Tas ir Seta slepenais vārds.”

Sākās negaiss. Nodārdēja pērkons, un mašīna vējā nodrebēja.

“P-pag,” es izstostīju. “Kā tu zini Seta vārdu? Kā tu zini, ka mums to vajag?”

“Jūs nozagāt Desžardēna grāmatu. Desžardēns mums par to pastāstīja. Viņš teica, ka tam nav nozīmes. Viņš teica, ka burvju vārdus jūs tāpat nevarēšot izmantot, jo jums nav Seta slepenā vārda, ko nevar dabūt zināt.”

“Tad kā tu to zini? Tots teica, ka to var uzzināt tikai no paša Seta, vai no cilvēka…” Aprāvos, jo prātā iešāvās drausmīga doma. “Vai arī no viņam vistuvāk stāvošās personas.”

Zia aizvēra acis kā sāpēs. “Kārter, es… es varu pa­skaidrot. Man ir tā balss, kas to saka…”

“Piektā dieviete,” es noteicu. “Neftīda. Ari tu biji Britu muzejā.”

Zia izskatījās apstulbusi. “Nē. Nevar būt.”

“Iskanders teica, ka tev draud briesmas. Viņš vēlējās tevi nogādāt drošā vietā. To viņš domāja. Tu esi die­vība.”

Viņa spītīgi nokratīja galvu. “Viņš mani neaizveda. Es esmu šeit. Ja manī mājotu dievs, pārējie Mājas burvji to jau sen būtu sapratuši. Viņi mani pārāk labi pazīst. Viņi būtu ievērojuši izmaiņas manā maģijā. Desžardēns būtu mani iznīcinājis.”

Spēcīgi argumenti — taču tad man prātā iešāvās vēl viena šausmīga doma. “Ja vien pār viņu nevalda Sets,” es teicu.

“Kārter, tu tiešām esi akls? Desžardēns nav Sets!”

“Jo tev šķiet, ka tas ir Amoss,” es atcirtu. “Amoss, kas riskēja ar dzīvību, lai mūs izglābtu, kas lika mums do­ties tālāk, negaidot viņu. Turklāt Setam cilvēka veidols nav nepieciešams. Viņš izmanto piramīdu.”

“Tu to zini, jo…?”

Es saminstinājos. “Amoss tā teica.”

“Tā mēs nekur netiksim,” teica Zia. “Es zinu Seta slepeno vārdu, un es to varu jums pateikt. Taču jums jā­apsola, ka neatklāsiet to Amosam.”

“Nu, beidz! Ja reiz tu zini to vārdu, kāpēc pati to ne­izmanto?”

Viņa papurināja galvu, izskatīdamās tik nikna, cik nikna laikam arī bija. “Nezinu, kāpēc… Es vienkārši zinu,

ka tā nav mana loma. Tam jābūt tev vai Seidijai — faraonu asinīm. Ja jūs ne…”

Automašīna pēkšņi samazināja ātrumu. Starmešu gaismā, aptuveni divdesmit metru priekšā, stāvēja vīrs zilā mētelī. Tas bija Amoss. Viņa drēbes bija vienās driskās, it kā cauršautas ar ložmetēju, taču citādi viņš izskatījās vesels. Vēl pirms mašīna bija pilnīgi apstāju­sies, es izlēcu no kabīnes un metos viņam pretī.

“Amos!” es saucu. “Kas notika?”

“Es novērsu Sehmetas uzmanību,” viņš teica, izbāžot pirkstu caur vienu no mēteļa caurumiem. “Uz aptuveni vienpadsmit sekundēm. Man prieks, ka jums viss kār­tībā.”

“Tur bija salsas ražotne,” es sāku stāstīt, taču Amoss pacēla roku.

“Pastāstīsi vēlāk,” viņš teica. “Šobrīd mums jāstei­dzas.”

Viņš norādīja uz ziemeļrietumiem, un es sapratu, ko viņš ar to gribēja teikt. Priekšā negaiss bija vēl spēcī­gāks. Daudz spēcīgāks. Melna siena gūlās pār naksnīgo debesi, kalniem, šoseju, it kā gribētu aprīt visu pasauli.

“Seta negaiss tuvojas,” Amoss noteica, acīm iemirdzo­ties. “Laižam?”

35 vīri prasa virzienu (un citas apokalipses zīmes)

sendija

Vairs neatceros, kā pārcietu Kartera un Zias žēlabas, taču man mašīnas pakaļgalā izdevās pat aizmigt. Pat pēc tam, kad bija norimis prieks par atkalredzēšanos ar Amosu, es iegrimu miegā, tiklīdz atsākām braukt. Lai­kam jau ir tā, ka labs ha-di cilvēku pamatīgi nokausē.

Перейти на страницу:

Похожие книги