Sarkanā piramīda

Seidija nervozēja, ir kā tas būtu kas ļoti svarīgs. Tad viņa sakļāva dūri un patiesības spalva pazuda. “Tā mums neko daudz nelīdzēs, ja neizdibināsim Seta slepeno vārdu.”

“Par to ir domāts.” Bastetas skats apšāvās visapkārt, it kā viņa bītos no kāda slepena spiega. “Man ir plāns. Bet bīstams.”

Es paliecos uz priekšu. “Kāds?”

“Mums nāksies piestāt. Es negribētu piesaukt ne­laimi, līdz būsim galā, taču tas ir pa ceļam. Domāju — ies ātri.”

Es galvā rēķināju. “Šis otrās Dēmonu dienas rīts?” Basteta pamāja ar galvu. “Diena, kad piedzima Hors.” “Un rīt, trešajā Dēmonu dienā, ir Seta dzimšanas diena. Tas nozīmē, ka mums ir aptuveni divdesmit čet­ras stundas, līdz viņš iznīcinās Ziemeļameriku.”

“Un ja viņš piekļūs mums,” piebilda Seidija, “viņš kļūs vēl varenāks.”

“Laika ir gana,” teica Basteta. “No Jaunorleānai līdz Fēniksai ir divdesmit četru stundu brauciens, un mēs jau braucam vairāk nekā piecas stundas. Ja vien negadī­sies vēl kāds nejauks pārsteigums…”

“Līdzīgi tiem, kādi atgadās katru mīļu dienu?”

“Jā,” atzina Basteta. “Tādi.”

Es saraustīti ievilku elpu. Pēc divdesmit četrām stun­dām viss būs galā — vienādi vai otrādi. Vai nu izglābsim tēti un apturēsim Setu, vai ari visas pūles izrādīsies vel­tas — ne tikai manas un Seidijas, bet arī vecāku upuri. Pēkšņi šķita, ka es jau atkal esmu pazemē, vienā no tiem tuneļiem Pirmajā nomā, kur virs manas galvas bija mil­joniem tonnu akmeņu. Pietika zemei sakustēties, lai viss iegrūtu.

“Nu ko,” es teicu. “Ja esmu jums nepieciešams, būšu laukā, spēlēšos ar asiem priekšmetiem.”

Paķēru savu zobenu un devos uz automašīnas aiz­muguri.

Vēl nekad nebija redzēta pārvietojama māja ar visu lieveni. Zīme uz pakaļdurvīm brīdināja, ka tur iet ir bīs­tami, kamēr treileris brauc, taču es to ignorēju.

Tā nebija labākā vieta, kur trenēties zobenu cīņā. Pārāk maza, un lielāko daļu vietas aizņēma divi krēsli. Plosījās auksts vējš, ikviena bedre uz ceļa lika zaudēt līdzsvaru. Taču šī bija vienīgā vieta, kur varēju pabūt viens. Bija nepieciešams sakārtot domas.

Es trenējos izsaukt savu zobenu no Duātas un aizsū­tīt to atpakaļ. Drīz vien izdevās uzreiz, ja vien pienācīgi koncentrējos. Pēc tam vingrinājos pāris kustībās — blo­ķēšanā, dūrienos un sitienos —, līdz Hors neizturēja un sāka dot padomus.

Turi asmeni augstāk, viņš lika. Veido loku, Kārter. Asmens ir veidots tā, lai pretiniekam izsistu no rokas ieroci.

Aizveries, es norūcu. Kur tu biji, kad man vajadzēja palīgu basketbola laukumā? Taču es lūkoju turēt zobenu tā, kā Hors teica, un konstatēju, ka viņam ir taisnība.

Lielceļš vijās caur krūmājiem klātu klajumu. Ik pa lai­kam apdzinām kāda fermera kravas automašīnu vai ģime­nes automašīnu, un šoferiem, mani ieraugot, iepletās acis: melnādains puišelis vicina zobenu automašīnas aizmu­gurē. Es smaidīju un māju ar roku, un, pateicoties Heopsa šofera talantam, viņi visai drīz pagaisa putekļu mākonī.

Pēc stundu ilga treniņa aukstos sviedros izmirkušais krekls bija pielipis miesai. Es smagi dvesu. Nolēmu pie­sēst un atvilkt elpu.

“Tā tuvojas,” Hors teica. Viņa balss izklausījās reāla, nevis man galvā. Paskatījos un ieraudzīju viņu blakus, mirdzam zeltainā gaismā, sēžam otrā krēslā, tērpušos ādas bruņās un sandalēm kājās. Hora zobens, spokaina mana zobena kopija, bija viņam pie sāniem.

“Kas tuvojas?” es vaicāju. “Cīņa ar Setu?”

“Tā ari, protams,” Hors teica. “Taču pirms tam vēl kas, Kārter. Esi gatavs.”

“Lieliski. It kā man nebūtu gana ķezu.”

Hora sudrabaini zeltainās acis iemirdzējās. “Kad es biju mazs, Sets vairākkārt centās mani nogalināt. Mēs ar māti bēgām no vietas uz vietu, slēpdamies no viņa, līdz es biju gana pieaudzis, lai stātos viņam pretī. Sarkanais kungs tev uzsūtīs tieši tos pašus spēkus. Nākamie būs…” “Pie upes,” es minēju, atceroties savas dvēseles pē­dējo ceļojumu. “Kaut kas slikts notiks pie upes. Bet kāds būs izaicinājums?”

“Tev jāuzmanās no…” Hora tēls sāka bālēt, un dievs sarauca pieri. “Kas tas? Kāds mēģina… kāds cits…”

Viņa vietā uzradās Zias Rašidas mirdzošs tēls.

“Zia!” es pielēcu kājās, pēkšņi atskārtis, ka mirkstu aukstos sviedros un izskatos briesmīgi, kā tikko izrauts caur Mirušo valstību.

“Kārter?” Viņas tēls mirgoja. Rokā viņai bija zizlis, mugurā pelēks mētelis, apvilkts pār drānām, it kā viņai saltu. īsie melnie mati vilnīja. “Lai paldies Totam, ka tevi atradu.”

“Kā tu šeit nokļuvi?”

“Nav laika! Klausies: mēs dzenamies jums pakaļ. Desžardēns, es un vēl divi. Mēs īsti nezinām, kur jūs esat. Desžardēna izsekošanas burvestības nespēj jūs atrast, taču viņš nojauš, ka esam jums uz pēdām. Un viņš zina, kurp jūs dodaties — uz Fēniksu.”

Man galvā šaudījās milzums domu. “Tad viņš bei­dzot ir noticējis, ka Sets ir brīvībā? Jūs nākat mums pa­līgā?”

Zia papurināja galvu. “Viņš nāk jūs apturēt.” “Apturēt mūs? Zia, Sets taisās uzspert gaisā visu kon­tinentu! Tētis…” Man aizlūza balss. Riebās, cik bezspē­cīgs un nobijies izklausījos. “Manam tēvam draud bries­mas.”