Sarkanā piramīda

“Tātad tu saproti,” es teicu. “Tev mums jāpalīdz.” Anubiss vilcinājās, tad papurināja galvu. “Es nevaru. Man būs nepatikšanas.”

Es paskatījos uz viņu un sāku smieties. Nevarēju val­dīties, viņš izklausījās tik smieklīgs. “Tev būs nepatikša­nas? Cik tev gadu — sešpadsmit? Tu esi dievs!”

Tumsā bija grūti saskatīt, bet varu apzvērēt, ka viņš nosarka. “Tu nesaproti. Spalva necieš pat niecīgākos me­lus. Ja es tev to iedotu un tu kaut vienreiz samelotos vai rīkotos negodīgi, tu pārvērstos pelnos.”

“Tev šķiet, ka es esmu mele.”

Viņš pamirkšķināja acis. “Nē, es tikai…”

“Tu nekad neesi melojis? Ko tu tikko grasījies teikt — par Setu? Es minēšu — viņš ir tavs tēvs. Vai tā?”

Anubiss aizcirta muti, tad to atkal atvēra. Izskatījās, ka viņš vēlētos dusmoties, taču nespēj atcerēties, kā to dara. “Vai tu vienmēr tā krīti uz nerviem?”

“Parasti vēl vairāk,” es atsviedu.

“Kādēļ tava ģimene nav tevi izprecinājusi kādam, kurš dzīvo tālu, tālu prom?”

Jautājums it kā nāca gluži pašsaprotams, un nu bija mana kārta mulst. “Atvaino, nāves puika! Man ir div­padsmit gadu! Nu… gandrīz trīspadsmit, diezgan daudz trīspadsmit, taču ne jau par to ir runa. Manā ģimenē meitenes “neaizprecina”. Tu varbūt zini visu par bērēm, taču ir skaidri redzams, ka uzmanības izrādīšanas rituālu lietās esi krietni atpalicis!”

Anubiss izskatījās apstulbis. “Droši vien.”

“Tieši tā! Pag, par ko mēs runājām? Ak cerēji, ka va­rēsi mani novirzīt no tēmas? Es atceros. Sets ir tavs tēvs, ja? Stāsti taisnību.”

Anubiss skatījās pāri kapsētai. Džeza bēru mūzika aizskanēja franču kvartāla ielās.

“Jā,” viņš teica. “Tā vismaz vēsta leģenda. Es viņu nekad neesmu saticis. Kad biju zīdainis, mana māte Neftīda atdeva mani Ozīrisam.”

“Viņa… tevi atdeva?”

“Teica, ka nav vēlējusies, lai iepazīstu savu tēvu. Bet īstenībā, man šķiet, viņa nezināja, ko ar mani iesākt. Es nebiju tāds kā brālēns Hors. Nebiju nekāds cīnītājs. Es biju… citāds bērns.”

Viņš izklausījās tik sarūgtināts, un es nezināju, ko teikt. Es vēlējos izdibināt patiesību, taču parasti to neat­klāj, īpaši puiši. Ari es zināju, kā ir būt citādam bēr­nam — un justies tā, it kā vecāki būtu mani atdevuši projām.

“Varbūt mamma gribēja tevi pasargāt,” es teicu. “Ņe­mot vērā, ka tavs tēvs ir Ļaunuma valdnieks un tā.” “Iespējams,” viņš bezkaisligi noteica. “Ozlriss mani ņēma savā paspārnē. Viņš mani padarīja par Bēru aiz­bildni, par Nāves ceļu sargātāju. Tas ir labs darbs, bet… tu vaicāji, cik man gadu. Vispār es to nemaz nezinu. Mi­rušo valstībā gadus neskaita. Es vēl joprojām jūtos gana jauns, taču pasaule ap mani ir kļuvusi veca. Un Ozīriss tik ilgi jau ir prom… Citu tuvinieku man nav bijis.” Veroties Anubisā kapsētas pustumsā, es viņā saskatīju vientuļu pusaugu zēnu. Raudzīju sev atgādināt, ka viņš ir dievs, tūkstošiem gadu vecs, spējīgs valdīt dažādus spēkus, varenākus par maģisko tualetes papīru, taču man viņa bija žēl.

“Palīdzi mums izglābt manu tēti,” es teicu. “Mēs no­sūtīsim Setu atpakaļ uz Duātu, un Ozīriss būs brīvs. Visi būsim laimīgi.”

Anubiss atkal papurināja galvu. “Es tev jau teicu…” “Tavi svari ir salūzuši,” es aizrādīju. “Pieļauju, ka tie tādi ir tāpēc, ka Ozīrisa te nav. Kas notiek ar dvēselēm, kad tās ierodas pēc sprieduma?”

Es zināju, ka trāpīšu vārīgā vietā. Anubiss sakustē­jās. “Tas vairo haosu. Dvēseles apjūk. Dažas nespēj no­nākt pēcnāves dzīvē. Dažas spēj, bet tām jāatrod cits ceļš. Es mēģinu palīdzēt, bet… Tiesas zāli mēdz dēvēt arī par Maatas zāli. Tai pieklājas būt par kārtības cita­deli, drošu pamatu. Bez Ozīrisa tā jūk un brūk.”

“Tad ko tu vēl gaidi? Dod mums spalvu. Ja vien ne­bīsties, ka tēvs tevi sodīs.”

Viņa acīs kvēloja niknums. Uz brīdi man šķita, ka viņš plāno manas bēres, taču Anubiss tikai pikti noel­sās. “Es veicu ceremoniju, ko dēvē par mutes atvēršanu. Tā miruša cilvēka dvēselei liek nākt un runāt. Par godu tev, Seidija Keina, es iedibinātu jaunu ceremoniju: mu­tes aizvēršanu.”

“Ha, ha. Tad tu man dosi to spalvu vai ne?”

Viņš atvēra plaukstu. Uzšķīlās gaisma, un virs del­nas lidinājās mirdzoša spalva — līdzīga rakstāmspalvai. “Ozīrisa dēļ — taču man ir vairāki nosacījumi. Pirmais, ar to rīkoties drīkstēsi tikai tu.”

“Bet, protams. Tu taču nedomā, ka es ļaušu Kārteram…”

“Tev jāuzklausa mana māte Neftīda. Heopss teica, ka tu esot viņu meklējusi. Ja tev izdosies viņu atrast, tev viņā jāieklausās.”

“Mierīgi,” es noteicu, lai ari šis noteikums man lika justies neērti. Kādēļ Anubiss lūdz ko tādu?

“Un, pirms tu dodies ceļā,” Anubiss turpināja, “tev ar patiesības spalvu rokā man jāatbild uz trim jautājumiem, lai pierādītu, ka esi godīga.”

Man pēkšņi izkalta mute. “Hm… kādus jautājumus?” “Pēc maniem ieskatiem. Un atceries — visniecīgākie meli tevi iznīcinās.”

“Dod man to sasodīto spalvu.”

Kad viņš to man pasniedza, spalva stājās mirdzēt, taču tā bija silta un smagāka, nekā spalvai vajadzētu būt.

“Tā ir bennu astes spalva,” Anubiss paskaidroja, “tu to sauktu par fēniksu. Tā sver tieši tikpat, cik cilvēka dvēsele. Esi gatava?”

“Nē.” Tā noteikti bija taisnība, jo es nesadegu. “Vai šis skaitās viens no jautājumiem?”