Sarkanā piramīda

Anubiss pasmaidīja, un man gandrīz sareiba galva. “Šķiet, ka jā. Tu kaulējies kā feniķiešu jūrnieks, Seidija Keina. Tātad, otrais jautājums: vai tu sava brāļa dēļ šķir­tos no dzīvības?”

“Jā,” es nevilcinoties atbildēju.

(Arī mani tas pārsteidza. Bet spalva rokā spieda mani būt patiesai. Taču laikam jau nedarīja mani gud­rāku.)

Anubiss pamāja ar galvu, nebūdams pārsteigts. “Pē­dējais jautājums: vai tu būtu gatava zaudēt savu tēvu, tādējādi glābjot pasauli?”

“Tas nav godīgs jautājums!”

“Atbildi godīgi.”

Kā gan es varēju uz ko tādu atbildēt? Tas nebija vienkāršs jā/nē.

Es, protams, zināju “pareizo” atbildi. Varonei taču jāspēj atteikties upurēt savu tēvu. Tad viņa drosmīgi do­das tālāk un izglābj gan savu tēvu, gan pasauli, vai ne? Bet ja nu patiešām glābt var tikai vienu vai otru? Pa­saule bija briesmīgi liela: ome un opis, Kārters, tēvocis Amoss, Basteta, Heopss, Liza un Emma, visi, ko pazīstu. Ko mans tētis teiktu, ja es izvēlētos viņu vienu?

“Ja… ja citādi nebūtu iespējams,” es teicu, “vispār ne­būtu iespējams… Ai, beidz. Tas ir stulbs jautājums.” Spalva iemirdzējās.

“Labi,” es kļuvu pieļāvīgāka. “Ja man vajadzētu, es domāju… es domāju, ka glābtu pasauli.”

Tūliņ uzbruka briesmīga vainas apziņa. Kas gan es biju par meitu? Es satvēru savu teta amuletu — vienīgo piemiņu no tēva. Dažs no jums padomās: tu taču savu tēvu tikpat kā nesatiki. Tu viņu nepazini. Kāpēc tev tā rūp?

Bet tas taču nepadarīja viņu par sliktāku tēvu, vai ne? Un nepadarīja mazāk briesmīgu domu, ka viņu zaudēšu. Un domu, ka viņu pievilšu, labprātīgi izvēlo­ties ļaut viņam mirt, tādējādi glābjot pasauli, — es biju briesmone.

Nespēju ielūkoties Anubisam acīs, taču, kad to izda­rīju, viņa skatiens bija atmaidzis.

“Es tev ticu, Seidij.”

“Ak, tiešām. Es turu sasodīto patiesības spalvu, un tu apgalvo, ka man tici. Paldies.”

“Patiesība ir skarba,” teica Anubiss. “Uz Tiesas zāli nepārtraukti nāk gari, un viņi nespēj atbrīvoties no sa­viem meliem. Viņi noliedz savu vainu, savas patiesās jū­tas, savas kļūdas… līdz brīdim, kad Ammits dvēseli norij uz mūžīgiem laikiem. Lai atzītu patiesību, nepieciešams spēks un drosme.”

“Jā. Es jūtos tik stipra un drosmīga. Paldies.”

Anubiss piecēlās. “Man jāiet. Tavs laiks pamazām iet uz beigām. Tikai nedaudz vairāk kā pēc divdesmit čet­rām stundām saule ausīs Seta dzimšanas dienā, viņš pa­beigs savu piramīdu — ja vien tu viņu neapturēsi. Var­būt nākamreiz, kad tiksimies…”

“Tu būsi tāds pats suņanagla?” es minēju.

Viņš man piekala silto, brūno acu skatienu. “Varbūt tu man iemācīsi mūsdienu aplidošanas rituālus.”

Es sēdēju apjukusi, līdz nomanīju smaida at­blāzmu — ar to pietika, lai es attaptos, ka tieku ķirci­nāta. Tad viņš pazuda.

“Ļoti smieklīgi!” es kliedzu. Svari un tronis izzuda. Auduma sols atšķetinājās, un es nogāzos kapsētas vidū. Man blakus uzradās Kārters un Heopss, taču es nemitē­jos kliegt uz to vietu, kur tikko bija stāvējis Anubiss, ap­saukājot viņu visādos vārdos.

“Kas te notiek?” vaicāja Kārters. “Kur mēs esam?” “Viņš ir briesmīgs!” es šķendējos. “Pašpārliecināts, sarkastisks, neiedomājami smuks, neciešams…”

“Aghl" sūdzējās Heopss.

“Jā,” piekrita Kārters. “Tu dabūji spalvu?”

Es izstiepu roku, tur tā bija — balta mirdzoša spalva, kas lidinājās virs delnas. Sakļāvu pirkstus, un tā pazuda. “Oho!” izsaucās Kārters. “Bet kā ar Anubisu? Kā tu…” “Uzmeklēsim Bastetu un dosimies prom no šejie­nes,” es pārtraucu. “Mums ir daudz darāmā.”

Un pirms viņš sāka uzdot citus jautājumus, es devos ārā no kapsētas, jo man nebija vēlēšanās plāt vaļā patie­sību.

29 Zia nosaka tikšanos

Kārters

(Jā, liels paldies, Seidij. Tu varēji stāstīt par Mirušo valstību. Man jāstāsta par 10. starpštatu šoseju, kas ved cauri Teksasai.)

īsāk sakot: ceļš ilga veselu mūžību un bija gaužām garlaicīgs, ja vien nešķiet aizraujoši skatīties uz govīm ganībās.

Jaunorleānu atstājām divdesmit astotajā decembrī, vienos naktī, — dienu, pirms Sets plānoja iznīcināt pa­sauli. Basteta bija “aizņēmusies” treileri, ko Federālā Ār­kārtas situāciju vadības aģentūra tur bija atstājusi viesuļ­vētras Katrīna seku likvidēšanas laikos. Vispirms Basteta ieteica doties ceļā ar lidmašīnu, taču, kad izstāstīju savu sapni par burvjiem eksplodējošā lidmašīnā, mēs no­spriedām no lidmašīnām turēties pa gabalu. Debesu die­viete Nuta tika solījusi drošu gaisa satiksmi līdz Memfisai, taču, tuvojoties Setam, nevēlējos izaicināt likteni.

“Sets nav mūsu vienīgā problēma,” teica Basteta. “Ja tava vīzija ir patiesa, burvji no mums novēršas. Un ne jau šādi tādi burvji, bet pats Desžardēns.”

“Un Zia,” piebilda Seidija, lai mani nokaitinātu.

Galu galā mēs izlēmām, ka drošāk būs braukt ar ma­šīnu, lai arī lēnāk. Ja mums veiksies, Fēniksu sasniegsim tieši laikā, lai izaicinātu Setu. Kas attiecās uz Dzīvības māju, vienīgā cerība bija no viņiem izvairīties, kamēr paveicam visu, kas darāms. Varbūt, kad būsim tikuši galā ar Setu, burvji izlems, ka esam forši. Varbūt…