Sarkanā piramīda

Jutos ļoti apmierināta ar sevi, līdz mūsu kuģis upē sagriezās. Pēkšņi sarkanīgais spīdums pie apvāršņa pār­tapa spožā gaismā. Stūresmājā kapteinis parāva trauk­smes zvanu.

Mūsu priekšā upe bija vienās liesmās, pa garojošām krācēm traukdamās uz vietu, kas atgādināja burbuļo­jošu vulkāna krāteri.

“Uguns ezers,” Basteta paskaidroja. “Te jau sāk pa­likt interesanti.”

sendija

28. Man ir randiņš ar Tualetes papīra dievu

Bastetai bija interesanta vārda interesants definīcija: dažus kilometrus plats verdošs ezers, kas oda pēc degoša benzīna un puvušas gaļas. Mūsu tvaikonis uz brīdi ap­stājās vietā, kur upe ietecēja ezerā, jo ceļu bija nospros­tojuši milzīgi metāla vārti. Tas bija bronzas disks, kas atgādināja vairogu, apmēram tik plats, cik mūsu tvaiko­nis, pa pusei iegrimis upē. Nezinu, kā tas karstumā ne­izkusa, taču liedza doties tālāk. Abos upes krastos slējās pa milzīgam bronzas paviānam saslietiem spārniem, ar seju pret disku.

“Kas tas tāds?” es jautāju.

“Rietumu vārti,” teica Basteta. “Ra saules laiva izslīd tiem cauri, ezera liesmās atjaunojas, tad izslīd otrā pusē un ceļas jaunai dienai pa Austrumu vārtiem.”

Veroties milzīgajos paviānos, es prātoju, vai Heopsam zināms kāds slepens paviānu kods, kas mums palīdzētu iekļūt iekšā. Taču viņš vien rēja uz statujām un varonīgi slēpās man aiz apakšstilbiem.

“Kā mēs tiksim garām?” es vaicāju.

“Iespējams,” ierunājās kāda nezināma balss, “der pa­vaicāt man.”

Gaiss novirmoja. Kārters saslējās, un Basteta iešņā­cās.

Acu priekšā parādījās mirdzošs putnveidīgs gars: ba. Cilvēka galva, tītara rumpis, pieglausti spārni un mir­dzoša aura, taču šis ba bija citāds. Atpazinu gara seju — plikpaurains večuks ar brūnu, plānu ādu, pienbaltām acīm un laipnu smaidu.

“Iskander?” tik tikko dabūju pār lūpām.

“Sveika, mīļā.” Vecā burvja balss dunēja kā no akas dzīlēm.

“Bet…” es jutu pār vaigiem noritam asaras. “Tu taču esi miris, vai ne?”

Viņš norīstījās. “Ciktāl zinu.”

“Bet kāpēc? Es taču ne…”

“Nē, mīļā, tā nebija tava vaina. Bija pienācis laiks.” “Tik neīstā brīdī!” Izbrīns un skumjas pēkšņi aizšķīla dusmas. “Tu mūs pameti, pirms tikām apmācīti vai sa­gatavoti, un nu Desžardēns mums ir uz pēdām…”

“Mīļā, skat, cik tālu jau esi tikusi. Skat, cik labi tev klājas. Es nebiju tev vajadzīgs, arī papildu apmācības nebūtu līdzējušas. Mani brāļi ātri vien būtu izdibinājuši patiesību. Es baidos, ka viņi ir izcili dieviņu uzodēji un viņi nesaprastu.”

“Tu zināji, vai ne? Tu zināji, ka mums ir dievi.”

“Ka esat dievus iemiesojuši’.’

“Vienalga! Tu zināji.”

“Pēc mūsu otrās tikšanās. Vienīgi nožēloju, ka neat­skārtu jau agrāk. Es nevarēju aizsargāt ne tevi, ne tavu brāli, kā…”

“Kā ko?”

Iskandera acīs ielija skumjas un atsvešinātība. “Es izšķīros, Seidij. Dažbrīd šķita pareizi. Citreiz, turpretī…” “Tavs lēmums aizliegt dievus. Mana mamma tev iestāstīja, ka tā nav pareizi, vai ne?”

Saplivinājās spoku spārni. “Seidij, saproti taču. Kad Ēģipte krita romiešu rokās, mans gars tika salauzts. Tūk­stošiem gadu senais ēģiptiešu spēks un tradīcijas sašķo­bījās tās muļķīgās valdnieces Kleopatras dēļ — viņa iedomājās sevi par dievieti. Faraonu asinis šķita vājas un atšķaidītas — zudušas uz mūžīgiem laikiem. Tobrīd es vainoju visus — dievus, kuri iedomājās, ka izkausies caur cilvēkiem, Ptolemaja laika valdniekus, kas sagrāva Ēģipti, savus brāļus — jo viņi bija ļāvušies vājībām, al­katībai un naudas varai. Es sazinājos ar Totu, un mēs nolēmām — dievus vajag atlaist, padzīt. Burvjiem jātiek galā bez viņu palīdzības. Jaunie noteikumi divus tūksto­šus gadu pasargāja Dzīvības māju. Tobrīd tā bija pareizā izvēle.”

“Un tagad?” es vaicāju.

Iskandera mirdzums apslāpa. “Tava māte nomanīja pārmaiņas. Viņa paredzēja, ka visai drīz pienāks diena, kad Maata ies bojā un Haoss pārmāks visu, kas radīts. Viņa uzstāja, ka uzvarēt varam tikai tad, ja dievi sadar­bosies ar Māju. Nāktos atjaunot vecās paražas — dievu ceļu. Es biju vecs muļķis. Ar sirdi sapratu, ka viņai ir taisnība, taču negribēju ticēt… tāpēc tavi vecāki nolēma rīkoties uz savu roku. Viņi upurēja sevi, cenšoties visu iegrozīt pareizā gultnē, jo es biju pārāk iespītējies — ne­vēlējos pārmaiņas. Un es to ļoti nožēloju.”

Lai cik ļoti centos, nespēju dusmoties uz veco tītaru. Ļoti reti pieaugušais atzīstas bērnam, ka ir kļūdījies, īpaši, ja pieaugušais ir vieds un divus tūkstošus gadu vecs. Šādus mirkļus der ieglabāt atmiņās.

“Es tev piedodu, Iskander,” es teicu. “Patiešām. Taču Sets ir nolēmis iznīcināt Ziemeļameriku, liekot lietā sar­kanu milzu piramīdu. Ko man iesākt?”

“Uz to, mana mīļā, es nevaru atbildēt. Kā gribi…” Viņš pagrieza galvu uz ezera pusi, it kā dzirdētu balsi. “Vairs nav laika, esmu vārtu sargs, un man jātiek skaid­rībā, vai laist jūs klāt Uguns ezeram.”

“Bet man vēl ir tik daudz jautājumu!”

“Kaut mums būtu vairāk laika,” teica Iskanders. “Tev ir spēcīgs gars, Seidija Keina. Kādudien tu būsi izcila ba sardze.”

“Paldies,” es nomurmināju. “Nevaru vien sagaidīt, kad uz mūžīgiem laikiem kļūšu par mājputnu.”