Sarkanā piramīda

“Ievēlies kaut ko.” Sets pūta no visa spēka, zārka drum­slas uzlidoja gaisā un izkaisījās uz visām pusēm. “Na­baga Ozīriss — sabirzis gabalos, izkaisīts pār visu Ēģipti. Bet tu, māsa Izīda, bēdz! Tas tev vislabāk padodas!”

Sets metās uz priekšu. Izīda saķēra dēlu aiz rokas, viņi abi pārvērtās putnos un laidās, ko spēja.

Aina pagaisa, un es biju atpakaļ tvaikoņa stūresmājā. Kamēr traucāmies garām pilsētām un baržām, strauji ausa saule un Misisipi krasti saplūda gaismas un ēnu spēlē.

“Viņš iznīcināja manu tēvu,” Hors teica. “Viņš to pašu izdarīs ar tavējo.”

“Nē,” es atbildēju.

Hors ieurbās manī ar savām savādajām acīm — vienu liesmaini zeltainu, otru pilnmēness sudrabainu. “Māte un tante Neltīda gadiem meklēja zārka un tēva gabalus. Kad vienkopus savāca visus četrpadsmit, brā­lēns Anubiss palīdzēja sasiet tēvu kopā ar mūmiju ieti­namo audumu, taču ar mātes spēku tik un tā bija par maz, lai viņu pilnībā pieceltu no miroņiem. Ozīriss kļuva par nemirušu dievu, mana tēva pusdzīvu ēnu, kas var valdīt tikai Duātā. Taču šis zaudējums manī iesvēla dus­mas. Dusmas deva man spēku sakaut Setu un atņemt viņam troni. Tev jārīkojas tāpat.”

“Es negribu troni,” es atbildēju. “Es gribu tēti.”

“Nemāni sevi. Sets ar tevi vienkārši spēlējas. Viņš iedzīs tevi izmisumā, un tavas bēdas darīs tevi vāju.”

“Man jāglābj tētis!”

“Tas nav tavs uzdevums,” Hors noskaldīja. “Pasaule ir apdraudēta. Mosties!”

Seidija kratīja manu roku. Viņas ar Bastetu stāvēja pie manas gultas un izskatījās noraizējušās.

“Kas?” es jautāju.

“Mēs esam klāt,” Seidija satraukti teica. Viņa bija pārvilkusi tīras lina drēbes, šoreiz melnas, kas saskanēja ar šņorzābakiem. Bija pat pārkrāsojusi matus, un tagad šķipsnas bija zilas.

Piecēlies sēdus, es sapratu, ka pirmo reizi šās nedē­ļas laikā jūtos atpūties. Lai arī mana dvēsele bija ceļo­jusi, miesa tikmēr dabūja izgulēties. Pavēros pa kajītes logu. Laukā bija piķa melna tumsa.

“Cik ilgi es biju atslēdzies?” es prasīju.

“Mēs esam pieveikuši lielāko daļu Misisipi un iebrau­kuši Duātā,” Basteta atbildēja. “Tagad tuvojamies Pir­majam ūdenskritumam.”

“Pirmajam ūdenskritumam?” es pārvaicāju.

“Ieejai,” Basteta drūmi atbildēja, “Mirušo valstībā.”

sendija

27. Dēmons ar bezmaksas paraugiem

es? es gulēju kā nosista, kas, cerams neliecināja par to, kas sagaidāms nākotnē.

Nomanīju, ka Kārtera dvēsele klaiņojusi pa biedējo­šām vietām, taču viņš par to negribēja runāt.

“Vai satiki Ziu?” es jautāju. Viņš tā iztrūkās, ka do­māju — kaut nu sirds tūlīt neizlektu pa muti laukā. “Trāpīts,” es teicu.

Mēs sekojām Bastetai uz stūresmāju, kur Asmens Asinstraips pētīja karti, kamēr Heopss stāvēja — hm, mērkaķojās pie stūres.

“Paviāns pie stūres,” es norādīju. “Vai man būtu jāsa­traucas?”

“Lūdzu klusumu, Keina kundze,” Asmens Asinstraips pārlaida pirkstus pār papirusa karti. “Šis ir ļoti delikāts darbs. Divus grādus pa labi, Heops.”

“Agh\” Heopss atsaucās.

Debesis jau bija tumšas, bet, mums pukšķinot tālāk, pazuda arī zvaigznes. Upe vērtās asinssarkana. Apvārsni

aprija tumsa, bet upes krastos pilsētas ugunis sāka raus­tīties, līdz izdzisa pavisam.

Tagad mūsu vienīgā gaisma bija daudzkrāsainās kal­potājas uguntiņas un mirguļojošie dūmi, kas cēlās no skursteņiem un lēja pār mums visiem dīvainu, metā­lisku spīdumu.

“Jābūt tieši priekšā,” kapteinis paziņoja. Pustumsā viņa sarkanpleķainais cirvja asmens izskatījās baisāks nekā jebkad.

“Kas tā par karti?” es jautāju.

“Runa, izejot dienā,” viņš teica. “Neraizējies, tas ir pareizais eksemplārs.”

Es paskatījos uz Kārteru, gaidot skaidrojumu. “Vairums cilvēku to sauc par “Mirušo grāmatu”,” viņš man paskaidroja. “Bagātos ēģiptiešus vienmēr ap­glabāja kopā ar vienu eksemplāru, lai tiem būtu norādes ceļā pa Duātu uz Mirušo valstību. Tas ir tāds “Idiotu ceļvedis uz aizsauli”.”

Kapteinis pikti zumēja. “Es neesmu nekāds idiots, Keina kungs.”

“Nē, nē, es tikai domāju…” Kārtera balss nodrebēja. “Emm, kas tad tasi”

Priekšā no upes kā ilkņi pacēlās akmens klintis, kas vērta ūdeni verdošās krācēs.

“Pirmais ūdenskritums,” Asmens Asinstraips pazi­ņoja. “Turieties.”

Heopss grieza stūri pa kreisi, un tvaikonis paslīdēja uz sāniem, izspraukdamies starp divām akmens smai­lēm vien ar dažu centimetru atstarpi. Es neesmu baigā brēkātāja, bet jāatzīst, ka brēcu kā traka. (Un nemaz ne­skaties uz mani tā, Kārter. Tu daudz neatpaliki.)

Mēs pārslīdējām pār balta — jeb sarkana — ūdens strēli un novirzījāmies, lai izvairītos no klints, tik prāvas kā Pedingtonas stacija. Tvaikonis veica vēl divus pašnāv­nieciskus pagriezienus starp akmeņiem, 360 grādu ap­griezienu mutuļojošā virpulī, pārlaidās pār desmit metru augstu ūdenskritumu un piezemējās tik smagi, ka man ausīs nopaukšķēja kā šāviņš.

Turpinājām braukt pa straumi, it kā nekas nebūtu noticis, un aiz muguras noklusa krāču dunoņa.

“Man nepatīk ūdenskritumi,” es paziņoju. “Vai gai­dāmi vēl kādi?”

“Par laimi, ne tik lieli,” atbildēja Basteta, kam arī iz­skatījās apšķebinājusies dūša. “Mēs esam nonākuši…” “Mirušo valstībā,” Kārters pabeidza.