Sarkanā piramīda

“Kungs!” stjuarte kliedza. “Kungs, apsēdieties!” Desžardēns viņu ignorēja. Viņš paķēra četras pazīs­tamas somas — burvju piederumu komplektus — un pameta tos saviem kolēģiem.

Tad patiešām viss nogāja šķērsām. Salons pamatīgi noraustījās, un lidmašīna sasvērās uz sāniem. Pa labās puses logiem redzēju, ka lidmašīnas spārnu noplēš vējš, kura ātrums sasniedzis teju tūkstoš kilometru stundā.

Salonā iestājās haoss: visapkārt lidinājās dzērieni, grāmatas un kurpes, skābekļa maskas izkrita no pane­ļiem un karājās, cilvēki kliedza nāves bailēs.

“Aizsargājiet nevainīgos!” pavēlēja Desžardēns. Lidmašīna sāka kratīties, logos un sienās parādījās plaisas. Pasažieri apklusa — gaisa spiedienam krītoties, ieslīga bezsamaņā. Lidmašīnai sašķīstot gabalos, četri burvji pacēla savas nūjiņas.

Brīdi burvji peldēja mākoņu, fizelāžas, bagāžas un riņķojošu, sēdekļos piesprādzētu pasažieru virpulī. Tad ap tiem izpletās balta spozme, enerģijas burbulis, kas gausināja lidmašīnas lūšanu un lika gabaliem griezties ciešā orbītā. Desžardēns pastiepa roku, un viņam pretī kā drošības siksna pastiepās mākoņa mala — miglas šķiezna kokvilnas baltumā. Pārējie burvji darīja tāpat, un vētra pakļāvās viņu gribai. Burvjus aptina balti tvaiki, savijoties aptina tos un sāka veidot vairāk un vai­rāk pavedienu, kā piltuvveida mākoņi, kas uztvēra lid­mašīnas gabalus un sabīdīja tos atkal kopā.

Ziai garām krita bērns, bet viņa pavērsa savu zizli un nomurmināja buramvārdus. Meiteni aptvēra māko­nis un atgādāja atpakaļ. Visi četri burvji lika kopā lid­mašīnu, noslēgdami lūzuma vietas ar mākoņu pavedie­niem, līdz viss salons bija ieskauts vizoša tvaika kūniņā. Ārā trakoja vētra un dārdēja pērkons, bet pasažieri cieši gulēja savās sēdvietās.

“Zia!” Desžardēns kliedza. “Mēs tā ilgi nenoturēsi­mies.”

Zia pa eju paskrēja viņam garām uz pilotu kabīni. Lidmašīnas priekšgals sazin kā bija palicis neskarts. Durvis bija aizbultētas un aizslēgtas, bet Zias zizlis iemirdzējās, un durvis izkusa kā vasks. Iegājusi kabīnē, viņa atrada trīs pilotus bezsamaņā. Skats pa logu man uzdzina nelabumu. Caur mākoņu vērpetēm strauji, ļoti strauji tuvojās zeme.

Zia trieca nūjiņu pret vadības paneli. Caur displejiem izskrēja sarkana strāva. Ciparnīcas griezās, mēraparāti mirgoja, un altimetrs izlīdzinājās. Lidmašīnas priekšgals pacēlās, un ātrums samazinājās. Es noskatījos, kā Zia lika lidmašīnai planēt uz govju ganībām un to vieglītiņām nosēdināja. Tad acis novalbījās, un viņa sabruka.

Desžardēns viņu atrada un pacēla rokās. “Ātri,” viņš teica kolēģiem, “mirstīgie drīz modīsies.”

Viņi izvilka Ziu no pilotu kabīnes, un mans ba tika aizpūsts caur neskaidru tēlu jucekli.

Es atkal ieraudzīju Fēniksu, vai vismaz daļu pilsētas. Pār ieleju vēlās milzīga, sarkana smilšu vētra, aprīdama ēkas un kalnus. Asajā, karstajā vējā dzirdēju Setu smeja­mies — tīksmināmies par savu varu.

Tad es ieraudzīju Bruklinu: Amosa sagrauto namu pie Austrumu upes, un virs galvas trakoja ziemas vētra, vēji auroja un gāza pār pilsētu slapju sniegu un krusu.

Un tad ieraudzīju kādu svešu vietu: pa tuksneša kanjonu vijās upe. Debesis klāja piķa melni mākoņi, bet upes ūdens šķita vārāmies. Ūdenī kaut kas kustējās — kaut kas milzīgs, ļauns un spēcīgs. Es zināju, ka tas gaida mani.

Tas ir tikai sākums, Hors brīdināja. Sets iznīcinās visus, kas tev dārgi. Tici man — es zinu.

Upe pārvērtās garām niedrēm aizaugušā dumbrājā. Virs galvas liesmoja saule. Ūdenī slīdēja čūskas un kro­kodili. Ūdensmalā atradās salmu būda. Pie tās stāvēja sieviete un aptuveni desmit gadus vecs bērns un pētīja nobružātu sarkofāgu. Varēja redzēt, ka zārks reiz bijis mākslas darbs — ar dārgakmeņiem inkrustēts zelts, bet tagad tas bija iedragāts un notriepts melnām dūņām.

Sieviete pārlaida rokas pār zārka vāku.

“Beidzot.” Viņai bija manas mātes seja — zilas acis un karameļkrāsas mati, taču viņa izstaroja maģisku mir­dzumu, un es zināju, ka uzlūkoju dievieti Izīdu.

Viņa pagriezās pret puiku. “Mēs tik ilgi esam meklē­juši, mans dēls. Beidzot esam viņu atraduši. Es izman­tošu savas burvju spējas un atdzīvināšu viņu!”

“Tētis?” Puika platām acīm skatījās uz zārku. “Viņš tiešām ir tur, iekšā?”

“Jā, Hor. Un tagad…”

Pēkšņi viņu būda uzliesmoja. No liesmām iznira dievs Sets — varens, sarkanādains karotājs ar kvēlojoši melnām acīm. Galvā viņam bija Ēģiptes dubultais kro­nis, bet mugurā — faraona tērps. Rokā kūpēja dzelzs zizlis.

“Ak tad atradi zārku?” viņš ierunājās. “Malace!”

Izīda pastiepās pret debesīm. Viņa izsauca zibeni pret haosa dievu, bet Seta zizlis šautru uztvēra un atšāva at­pakaļ uzbrucējai. Elektriskie loki satricināja dievieti un nogāza viņu no kājām.

“Māt!” Puika izrāva dunci un metās virsū Setam. “Es tevi nogalināšu!”

Sets smieklos rēca. Viegli izvairījies, viņš notrieca puiku zemē.

“Tu esi brašulis, brāļadēls,” Sets atzina. “Taču tu ne­nodzīvosi pietiekami ilgi, lai mani izaicinātu. Kas attiecas uz tavu tēvu, tad nāksies no viņa atbrīvoties uz visiem laikiem.”

Sets trieca dzelzs zizli pret zārka vāku.

Izīda iekliedzās, zārkam sašķīstot kā ledum.