Sarkanā piramīda

Pēc tik daudzām dienām, kas pavadītas, kā trakiem skrienot, lai izdzīvotu, bija jauki sēdēt pie vakariņu galda un atpūsties. Kapteiņa paziņojums, ka viņš nevarēšot mūs uzreiz nogādāt Mirušo valstībā, bija labākās ziņas, kādas dzirdētas pēdējā laikā.

“AghV' Heopss noslaucīja muti un paķēra vienu no ugunslodēm. Pataisījis no tās spožu basketbola bumbu, viņš nosprauslājās uz manu pusi.

Šoreiz es biju visai pārliecināts par to, ko viņš saka paviānu valodā. Tas nebija uzaicinājums. Tas nozīmēja ko apmēram tādu: “Tagad es uzspēlēšu basketbolu ar sevi. Es tevi neaicināšu, jo man no tava tizluma metas nelabi.” “Kāda runa, vecais,” es teicu, kaut arī man vaigi kaunā vai svila. “Izpriecājies!”

Heopss atkal nosprauslājās, tad aizjoza ar bumbu padusē. Es prātoju, vai viņš kaut kur uz klāja atradīs bas­ketbola laukumu.

Galda pašā galā Basteta atgrūda savu šķīvi malā. Viņa bija tik tikko pieskārusies savam tunča Friskies.

“Nejūties izsalkusi?” es jautāju.

“Hm? Ai… šķiet, ka ne.” Viņa vienaldzīgi pagrozīja savu kausu. Sejā bija iegūlusi, manuprāt, kaķiem nerak­sturīga izteiksme — vainas apziņa.

Mēs ar Seidiju saskatījāmies. Starp mums norisa īsa, mēma saruna, apmēram šāda.

Tu paprasi viņai.

Nē, tu.

Protams, Seidijai labāk padodas nikni skatieni, tādēļ es šo cīņu zaudēju.

“Basteta?” es ierunājos. “Ko kapteinis gribēja, lai tu mums pasaki?”

Viņa vilcinājās. “Ak, to? Neklausieties dēmonos. As­mens Asinstraips ar maģiju ir piespiests būt par kalpu, bet, ja reiz tiktu vaļā, viņš to cirvi pavērstu pret mums visiem, varat man ticēt.”

“Tu maini tematu,” es teicu.

Basteta dzenāja pirkstus pa galdu, zīmēdama hie­roglifus miklajā aplī, ko bija atstājis viņas kauss. “Tais­nību? Es neesmu bijusi uz klāja kopš nakts, kad nomira jūsu māte. Jūsu vecāki bija pietauvojuši kuģi Temzā. Pēc… negadījuma jūsu tēvs atveda mani uz šejieni. Šeit mēs noslēdzām mūsu vienošanos.”

Es sapratu, ka viņa domāja tieši šeit, pie šā galda. Mans tēvs bija sēdējis šeit izmisumā pēc mammas nā­ves, un nebija neviena, kas viņu mierinātu, izņemot dievieti kaķi, cirvja dēmonu un lidojošu uguntiņu baru.

Pustumsā es pētīju Bastetas seju. Domāju par zīmē­jumu, ko atradām Greislendā. Pat cilvēciskā veidolā Basteta tik ļoti atgādināja kaķi, ko kāds bija uzzīmējis pirms tūkstošiem gadu.

“Tas nebija tikai haosa briesmonis, vai ne?” es jau­tāju.

Basteta mani nopētīja. “Ko tu gribi teikt?”

“Tas, ar ko tu cīnījies, kad mūsu vecāki tevi izlaida no obeliska. Tas nebija tikai haosa briesmonis. Tu cīnījies ar Apopu.”

Visā zālē kalpojošās uguntiņas apdzisa. Viena no­meta šķīvi un nervozi plivinājās.

“Nesauc Čūsku vārdā,” Basteta brīdināja. “It īpaši, kad ceļojam naktī. Nakts ir viņas valstība.”

“Tad tā ir taisnība.” Seidija samulsusi pakratīja galvu. “Kādēļ tu neko neteici? Kādēļ tu mums meloji?”

Basteta nolaida acis. Pustumsā viņa izskatījās nogu­rusi un vārga. Seju rotāja vecas kauju rētas.

“Es biju Ra acs,” viņa klusi ierunājās. “Saules dieva cīnītāja, viņa gribas instruments. Vai jūs maz nojaušat, kas tas bija par godu?”

Viņa izstiepa pirkstus un pētīja tos. “Kad cilvēki ska­tās uz Ra karotāja kaķa bildēm, viņi iedomājas, ka tā ir Sehmeta — lauvene. Taisnība, viņa bija Ra pirmā cīnī­tāja. Taču viņa bija pārāk vardarbīga, pārāk nevaldāma. Beigu beigās Sehmetai lika atkāpties, un Ra izvēlējās mani — mazo Bastetu — par savu karotāju.”

“Kādēļ tu runā, it kā kaunētos?” Seidija jautāja. “Tu teici, ka tas bija gods.”

“Sākumā es biju lepna, Seidij. Es gadiem cīnījos ar

Čūsku. Kaķi un čūskas ir nāvīgi ienaidnieki. Es labi da­rīju savu darbu. Bet tad Ra devās uz debesim. Ar savu pēdējo burvestību viņš piesēja mani Čūskai. Viņš mūs abus nogrūda bezdibenī, kur man bija jāclnās ar Čūsku un jārūpējas, lai tā tur paliktu mūžīgi.”

Mani pārņēma atklāsme. “Tad jau tu nebiji nenozī­mīgs cietumnieks. Tu biji ieslodzīta ilgāk nekā citi dievi.”

Viņa aizvēra acis. “Es vēl atceros, kā Ra teica: “Mans uzticamais kaķi, šis ir tavs nozīmīgākais uzdevums.” Un es biju lepna to darīt… gadsimtiem. Tad tūkstošgadēm. Vai varat iedomāties, kā tas bija? Dunči pret ilkņiem, cirtieni un sitieni, nebeidzams karš tumsā. Gan mana naidnieka, gan mani dzīvības spēki arvien gāja ma­zumā, un es sāku aptvert, ka tāds bija Ra plāns. Mēs ar Čūsku plēstu viens otru, līdz nekas nepaliktu pāri, un pasaule būtu glābta. Tikai šādā gadījumā Ra varēja mie­rīgu prātu doties projām, zinādams, ka haoss nepār­māks Maatu. Es jau arī būtu pildījusi savu pienākumu. Man nebija izvēles. Līdz jūsu vecāki…”

“Pagādāja tev iespēju izbēgt,” es teicu. “Un tu to iz­mantoji.”

Basteta nelaimīga pacēla acis. “Esmu kaķu pavēlniece. Man ir daudz labu īpašību. Taču, godīgi runājot, Kārter… kaķi nav diez ko drošsirdīgi.”

“Bet Ap… tavs ienaidnieks?”