Sarkanā piramīda

Rietošā saule zeltīja upi un piramīdu. Uz piramīdas priekšpuses pakāpieniem, līdzās sešus metrus augstai faraona statujai, zem kuras bija paraksts RAMZESS LIE­LAIS, Tots bija saposis pikniku ar grilētām ribiņām un krūtiņām, maizi un marinējumiem, un visu iespējamo. Viņš spēlēja ģitāru ar pārnēsājamu pastiprinātāju. Līdzās, aizspiedis ausis, stāvēja Heopss.

“O, forši.” Tots nostrinkšķināja akordu, kas skanēja kā slima ēzeļa pirmsnāves brēciens. “Jūs izdzīvojāt.”

Es sajūsmināts raudzījos piramīdā. “No kurienes tā uzradās? Tu taču to… neuzcēli, ko?” Es atcerējos savu ba ceļojumu uz Seta piramīdu un pēkšņi iedomājos, ka dievi visās ASV būvē sev monumentus.

Tots ieķiķinājās. “Es to neuzcēlu. Memfisas iedzīvo­tāji to uzcēla. Zini, cilvēki nekad pavisam neaizmirsīs Ēģipti. Ikreiz ceļot pilsētu upes krastos, viņi atceras savu, dziļi zemapziņā aprakto mantojumu. Šī ir arēna “Piramīda” — sestā lielākā piramīda pasaulē. To izman­toja kā sporta arēnu… kā sauca to spēli, kas tev patīk, Heops?”

“Aghl” Heopss sašutis atsaucās, un varu saderēt, ka viņš uz mani šķībi paskatījās.

“Jā, basketbolam,” Tots teica. “Taču arēnai pienākuši grūti laiki. Tā jau vairākus gadus ir pamesta. Bet nu vairs ne. Es tajā ievācos. Anhs pie jums?”

Es brīdi šaubījos, vai palīdzēt Totam bija laba ideja, taču mums viņš bija vajadzīgs. Es pasviedu viņam kak­larotu.

“Brīnišķīgi,” viņš teica. “Anhs no Elvisa kapa. Spē­cīga maģija!”

Seidija sažņaudza dūres. “Mēs gandrīz nomirām, pēc tā dzenoties. Tu mūs piemuļķoji.”

“Tā bija nevis muļķošana,” viņš iebilda, “bet gan pārbaudījums.”

“Tie’,' Seidija teica, “tie, šabti..’.’

“Jā, mans gadsimtu labākais veikums. Žēl bija sa­plēst, bet es taču nevarēju jums ļaut piekaut īstus burv­jus? Šabti ir lieliski kaskadieri.”

“Tad tu redzēji visu, kas notika,” es nomurmināju.

“O jā,” Tots pastiepa roku. Viņam plaukstā dejoja divas mazas liesmiņas — burvju būtības, ko redzējām iz­šaujamies šabti no mutes. “Šīs ir… ja tā var teikt — “ierak­stīšanas iekārtas. Es saņēmu pilnu ierakstu. Jūs uzveicāt šabti, tos nenogalinot. Man jāatzīst, Seidij, tu mani patī­kami pārsteidzi. Tu kontrolēji savu maģiju un Izīdu. Bet tev, Kārter, labi izdevās pārvērsties par ķirzaku.”

Man likās, ka viņš par mani ņirgājas. Bet tad pama­nīju viņa acīs patiesu līdzjūtību, it kā mana izgāšanās arī būtu bijis kāds pārbaudījums.

“Kārter, tu vēl sastapsi ļaunākus ienaidniekus,” viņš brīdināja.

“Pat tagad Dzīvības māja pret jums sūta savus labā­kos spēkus. Taču jūs ari sastapsiet draugus, kad to vis­mazāk gaidīsiet.”

Nezinu, kādēļ, bet man šķita, ka viņš runā par Ziu… vai varbūt es tikai vēlējos saskatīt to, kā nebija.

Tots piecēlās un padeva Heopsam ģitāru. Viņš pa­svieda anhu uz Ramzesa statujas pusi, un kaklarota pie­ķērās faraona kaklam.

“Lūdzu, Ramzes,” Tots teica statujai. “Par mūsu jauno dzīvi.”

Statuja vārgi iespīdējās, it kā saulriets būtu uzmirdzējis ar desmitkārtīgu spozmi. Mirdzums izplatījās pa visu piramīdu un pēc tam lēni izdzisa.

“O jā,” Tots prātoja. “Šķiet, ka būšu šeit laimīgs. Nā­kamreiz, bērni, kad jūs mani apciemosiet, man būs daudz lielāka laboratorija.”

Baisa doma, taču es centos nenovērst uzmanību no galvenā.

“Tas nav viss, ko atradām,” es teicu. “Paskaidro io.”

Atritināju zīmējumu ar kaķi un čūsku.

“Tur redzams kaķis un čūska,” Tots atbildēja.

“Paldies, gudrības dievs. Tu to tur noliki, lai mēs at­rastu, vai ne? Tu gribi mums sniegt kādu pavedienu.”

“Kas, es?”

Vienkārši novāc viņu, Hors teica.

Aizveries, es atbildēju.

Vismaz aizvāc ģitāru.

“Kaķis ir Basteta,” es teicu, cenzdamies ignorēt savu iekšējo, psihopātisko piekūnu. “Vai tam ir kāds sakars ar to, kādēļ mūsu vecāki atbrīvoja dievus?”

Tots pamāja uz piknika traukiem. “Vai es teicu, ka mums ir grilēta gaļa?”

Seidija piecirta kāju. “Mums bija noruna, Džehuti!” “Zini… man patīk tas vārds,” Tots prātoja. “Bet ne pārāk, kad tu to izrunā. Cik atceros, mēs sarunājām, ka paskaidrošu, kā izmantot buramvārdu grāmatu. Ar jūsu atļauju?”

Viņš pastiepa roku. Es negribīgi izvilku buramvārdu grāmatu no somas un pasniedzu viņam.

Tots atritināja lapas. “Ai, tas man uzdzen nostalģiju. Tik daudz brūvējumu. Sendienās mēs ticējām rituālam. Lai pagatavotu labu burvestību, dažkārt vajadzēja vairā­kas nedēļas un eksotiskas sastāvdaļas no visas pasaules.” “Mums nav nedēļas,” es teicu.

“Ak, šī mūžīgā steiga,” Tots nopūtās.

“Agh’,' Heopss piekrita, ostīdams ģitāru.

Tots aizvēra grāmatu un atdeva to man. “Seta sakau­šanai ir buramvārdi.”

“To mēs zinām” teica Seidija. “Vai tie viņu iznīcinās uz visiem laikiem?”

“Nē, nē. Taču tie iznīcinās viņa veidolu šajā pasaulē, izraidot viņu dziļi Duātā un samazinot viņa spējas, lai viņš atkal ilgi, ilgi nevarētu parādīties. Visticamāk, uz gadsimtiem.”

“Izklausās labi,” es teicu. “Kā to izlasīt?”

Tots skatījās manī tā, it kā atbilde būtu pašsapro­tama. “To nevar izlasīt tagad, jo vārdi ir izrunājami tikai Seta klātbūtnē. Kad būsiet viņa priekšā, Seidijai jāatver grāmata un jānolasa buramvārdi. Viņa zinās, kas darāms, kad pienāks īstais brīdis.”