Sarkanā piramīda

Tās būtu bijušas burvīgas laimīgas beigas… tikai biju aizmirsusi par Veinu. Pa durvīm izklumburoja burvis ar

kovboja cepuri, kurš gandrīz paklupa pār savu draugu, taču atguvās ar gaismas ātrumu.

Viņš nokliedzās “Vējš!”, un nūjiņa no manām rokām ielidoja viņējās.

Veins ļauni pasmaidīja. “Tu braši cīnījies, mīļumiņ. Taču elementu maģija vienmēr ir visātrākā.”

Abu zižļu — viņa un manējā — galus viņš trieca pret ietvi. Pār zemi un ietvi noņirbēja vilnis, it kā zeme būtu kļuvusi šķidra, un es tiku notriekta no kājām, bet mana nūjiņa aizlidoja pa gaisu. Rāpos atpakaļ un dzirdēju Veinu skandējam, izsaucot uguni no zižļiem.

Virve, Izīda teica. Katram burvim ir virve.

Panikas dēļ mana galva bija pavisam tukša, taču mana roka instinktīvi satvēra burvju somu. Es izvilku mazu auklas gabalu. Tā ne tuvu nebija virve, taču atgā­dināja, ko Zia bija darījusi Ņujorkas muzejā. Es pametu auklu Veinam un izkliedzu Izīdas ieteiktu vārdu: “Tassl"

Gaisā, virs Veina galvas, iemirdzējās zelta hieroglifs.

Aukla kā nikna čūska pātagoja uz viņa pusi, pa ce­ļam kļūdama lielāka un biezāka. Veina acis iepletās. Viņš atkāpās un izšļāca liesmas no abiem zižļiem, taču virve bija ātrāka. Tā apvijās ap viņa potītēm un nogāza viņu uz sāniem, ietīdama visu viņa stāvu, līdz viņš no zoda līdz papēžiem bija ieslēgts auklas kokonā. Viņš spi­rinājās un klaigāja, un apsaukāja mani dažos visai ne­glaimojošos vārdos.

Es grīļīgi piecēlos. Džerods aizvien bija atslēdzies. Paņēmu savu zizli, kas bija nokritis līdzās Veinam. Viņš turpināja spirināties auklas valgos un lādēties ēģiptiešu valodā, kas skanēja dīvaini — ar Amerikas dienvidu ak­centu.

Piebeidz viņu, Izīda brīdināja. Viņš vēl spēj runāt. Viņš nerimsies, kamēr neiznīcinās tevi.

“Uguns!” Veins kliedza. “Ūdens! Siers!”

Pat siera komanda neizdevās. Es pieļāvu, ka dusmas izsita burvi no līdzsvara, neļaujot koncentrēties, taču zināju, ka viņš drīz atgūsies.

“Klusu,” es teicu.

Pēkšņi Veina balss apklusa. Viņš turpināja kliegt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.

“Es neesmu tavs ienaidnieks,” teicu viņam. “Bet es ne­varu ļaut, ka tu mani nogalini.”

Man kabatā kaut kas sakustējās, un es atcerējos par Kārteru. Izcēlu viņu ārā. Izskatījās, ka viņam nekas ne­kaiš, protams, izņemot to, ka viņš bija ķirzaka.

“Es pamēģināšu tevi atburt,” es viņam bildu. “Ce­rams, ka nepadarīšu visu vēl ļaunāku.”

Viņš klusi iepīkstējās, kas nepauda diez ko stipru paļaušanos.

Aizvēru acis un iztēlojos Kārteru tādu, kādam viņam jābūt: garš, četrpadsmitgadīgs puisis, slikti ģērbies, ļoti cilvēcisks, ļoti kaitinošs. Kārters manās rokās sāka kļūt smags. Es noliku viņu zemē un vēroju, kā ķirzaka kļūst par cilvēkveidīgu kukurzni. Kad biju aizskaitījusi līdz trīs, mans brālis gulēja uz vēdera, viņa zobens un soma atradās līdzās zālē.

Viņš izspļāva zāli no mutes. “Kā tev tas izdevās?”

“Es nezinu,” es atbildēju. “Vienkārši likās, ka ar tevi… kaut kas nav kārtībā.”

“Liels paldies.” Viņš piecēlās un pārbaudīja, vai visi pirksti ir vietā. Tad viņš ieraudzīja abus burvjus, un viņam atkārās žoklis. “Ko tu ar viņiem izdarīji?”

“Vienu sasēju. Otru atslēdzu. Maģija.”

“Nē, es domāju…” Viņš stomījās, meklēdams vārdus, tad padevās un vienkārši norādīja ar roku.

Es paskatījos uz burvjiem un iespiedzos. Veins ne­kustējās. Acis un mute viņam bija vaļā, bet viņš nemirk­šķināja un neelpoja. Džerods līdzās izskatījās tikpat sa­stindzis. Mums tā noraugoties, abiem mute sāka spīdēt, it kā viņi būtu norijuši sērkociņus. Divas mazas, dzelte­nas ugunslodes izlēca tiem no mutes un uzšāvās gaisā, pazuzdamas saulē.

“Kas — kas tas bija?” es jautāju. “Vai viņi ir miruši?” Kārters ziņkāri piegāja tiem klāt un pielika roku Veinam pie kakla. “Tā neliekas kā āda. Drīzāk akmens.” “Nē, viņi bija cilvēki! Es nepārvērtu viņus akme•» ņos!

Kārters pataustīja Džeroda pieri, kur bija trāpījusi mana nūjiņa. “Tā ir lauzta.”

“Ko?”

Kārters pacēla savu zobenu. Pirms paspēju ieklieg­ties, viņš trieca spalu pret Džeroda seju, un burvja galva sašķīda gabalos kā puķupods.

“Viņi ir no māla,” Kārters teica. “Viņi abi ir šabti” Viņš iespēra pa Veina roku, un es dzirdēju to zem auk­las sadrūpam.

“Bet viņi izteica buramvārdus,” es teicu. “Un sarunā­jās. Viņi bija īsti”

Mums noskatoties, šabti sabira pīšļos, atstādami aiz sevis vien manu auklas gabalu, divus zižļus un diezgan neglītas drēbes.

“Tots mūs pārbaudīja,” Kārters teica. “Bet tās ugunslodes…” Viņš sarauca uzacis, it kā censtos atcerēties kaut ko svarīgu.

“Droši vien maģija, kas viņus darbināja,” es bildu. “Aizlidoja atpakaļ pie saimnieka kā ieraksts par to, kas paveikts?”