Sarkanā piramīda

“Pareizi,” Seidija teica. “Un Sets tā vienkārši tur mie­rīgi stāvēs, kamēr es nolasu viņam nāves spriedumu.” Tots paraustīja plecus. “Es jau neteicu, ka būs viegli. Lai burvestība iedarbotos, jums būs vajadzīgas arī divas sastāvdaļas: mutiskā sastāvdaļa — Seta slepenais vārds…” “Ko?” es protestēju. “Kā tad lai mēs to dabūjam?” “Pieļauju, ka ar grūtībām. Slepeno vārdu nevar vien­kārši nolasīt no grāmatas. Vārdam jāizskan no paša īpašnieka lūpām, viņa paša izrunā, tikai tad tas jums dos varu pār tā īpašnieku.”

“Lieliski,” es atbildēju. “Tātad mēs vienkārši piespie­žam Setu mums to pateikt.”

“Vai izmānāt to no viņa,” teica Tots. “Vai pierunājat viņu to izrunāt.”

“Citas iespējas nav?” jautāja Seidija.

Tots notrausa tintes traipu no laboratorijas uzsvārča. Hieroglifs pārvērtās kodē un aizplivinājās prom. “Do­māju… jā. Jūs varat palūgt Seta sirdij vistuvāko — to, kura viņu visvairāk mīl. Viņa arī spētu izrunāt Seta vārdu.” “Bet neviens nemīl Setu!” Seidija teica.

“Viņa sieva,” es minēju. “Tā dieviete Neftīda.”

Tots pamāja. “Viņa ir upju dieviete. Varbūt atradīsiet viņu upē.”

“Arvien labāk,” es murmināju.

Seidija sarauktu pieri pablenza uz Totu. “Tu teici, ka ir vēl viena sastāvdaļa?”

“Fiziska sastāvdaļa,” Tots piekrita. “Patiesības spalva.” “Kas tāds?” Seidija jautāja.

Taču es zināju, par ko viņš runā, un man dūša sa­skrēja papēžos.

“Tu domā — no Mirušo valstības.”

Tots pasmaidīja. “Tieši tā.”

“Pagaidi,” Seidija teica. “Par ko viņš runā?”

Es centos apvaldīt bailes. “Pēc nāves senajā Ēģiptē bija jādodas ceļā uz Mirušo valstību,” es skaidroju. “Tas bija ļoti bīstams ceļojums. Beigās cilvēks nonāca Tiesas zālē, kur tā dzīve tika svērta Anubisa svaros: vienā pusē sirds, otrā — patiesības spalva. Ja pārbaudījumu izturēji, sa­ņēmi mūžīgu laimību. Ja ne, briesmonis apēda sirdi un cilvēka eksistence līdz ar to beidzās.”

“Ammits Rijējs,” Tots domīgi novilka. “Piemīlīgs, mazs jaukumiņš.”

Seidija sablisinājās. “Tātad kā tieši mums no tās Tie­sas zāles dabūt spalvu?”

“Varbūt Anubiss būs labā noskaņojumā,” Tots minēja. “Tā gadās apmēram reizi tūkstoš gados.”

“Bet kā lai mēs vispār nonākam Mirušo valstībā?” es jautāju. “Tas ir… nenomirstot.”

Tots pavērās uz rietumu pamali, kur saule krāsojās asinssarkana. “Man domāt, naktī pa upi. Tā vairums cil­vēku nonāk Mirušo valstībā. Es brauktu ar laivu. Anubisu atradīsiet upes galā…” Viņš norādīja uz ziemeļiem, tad pārdomāja un norādīja uz dienvidiem. “Aizmirsu, ka šeit upes tek uz dienvidiem. Viss ir otrādi.”

“Aghl” Heopss pārlaida pirkstus pār ģitāras ladām un nodeva pamatīgu rokenrola frāzi. Tad viņš atraugājās, it kā nekas nebūtu noticis un nolika ģitāru. Mēs ar Seidiju tikai blenzām uz viņu, bet Tots pamāja, it kā paviāns būtu pateicis ko dziļdomīgu.

“Esi drošs, Heops?” Tots jautāja.

Heopss kaut ko atņurdēja.

“Nu, labi.” Tots nopūtās. “Heopss gribot doties jums līdzi. Es teicu, ka viņš var palikt šeit un drukāt manu doktora disertāciju par kvantu fiziku, taču tas viņu ne­interesē.”

“Nevaru iedomāties, kāpēc,” atbildēja Seidija. “Forši, ka Heopss brauks līdzi, bet kur mēs dabūsim laivu?”

“Jūsos rit faraonu asinis,” Tots teica. “Faraoniem vien­mēr ir pieejama laiva. Tikai izmantojiet to prātīgi.”

Viņš pamāja uz upi. Uz krasta pusi pukšķināja vec­modīgs lāpstiņu riteņa tvaikonis, kam no skursteņa plūda dūmi.

“Vēlu jums laimīgu ceļu,” Tots teica. “Uz tikšanos!”

“Mums jābrauc ar fo?” es jautāju. Bet, kad pagriezos, lai paskatītos uz Totu, viņš bija pazudis un paņēmis līdzi arī grilēto gaļu.

“Burvīgi,” Seidija murmināja.

“Agh\” Heopss bija vienisprātis. Viņš paņēma mūs aiz rokām un veda uz krastu.

26.Uz “Ēģiptes Karalienes” Klāja

kārters

Ja runājam par braucieniem uz Mirušo valstību, ku­ģis bija diezgan stilīgs. Tam bija vairāki klāji ar krāš­ņām, melni zaļām margām. Sānu lāpstiņu riteņi kūla upi putās, un pār lāpstiņu riteņu apvalkiem zeltotiem burtiem mirdzēja kuģa nosaukums — “Ēģiptes kara­liene”.

Pirmajā mirklī varēja nodomāt, ka kuģis ir tikai tū­ristu piesaistīšanai: viens no tiem peldošajiem kazino vai kruīza kuģis pensionāriem. Taču, rūpīgāk ieskatoties, kļuva pamanāmas dīvainas, sīkas detaļas. Kuģa nosau­kums zem angliskā nosaukuma bija rakstīts demotikā un ar hieroglifiem. No skursteņiem cēlās dzirkstījoši dūmi, it kā dzinējos dedzinātu zeltu. Ap klājiem lidinā­jās daudzkrāsainas ugunslodes. Bet kuģa priekšgalā divas uzkrāsotas acis kustējās un mirkšķināja, pētīda­mas, vai no upes nedraud briesmas.

“Savādi,” Seidija noteica.

Es pamāju ar galvu. “Esmu redzējis uz kuģiem uzkrā­sotas acis. Tā aizvien dara visā Vidusjūras reģionā, taču parasti tās nekustas.”