Sarkanā piramīda

Kuģis nodrebēja, un ūdens sāka vārīties. No upes pacēlās milzīgs stāvs. Saredzams tikai no jostasvietas līdz galvai, tas izslējās vairākus metrus augstāks par kuģi. Rumpis bija kā cilvēkam: kailas krūtis un spal­vaina, sarkanzila āda. Viņa vidukli apvija virve, pie ku­ras karājās ādas maisi, nocirstas dēmonu galvas un tam­līdzīgi, burvīgi nieciņi. Galva bija pa pusei kā lauvam, pa pusei kā cilvēkam — zelta acis un melnas, dredos sa­vītas pinkas. Asinīm notrieptā mute bija kā kaķim — ar sarainām ūsām un asiem ilkņiem. Viņš ierēcās, aizbiedē­dams Heopsu no trapa. Nabaga paviāns ar lielu lēcienu piezemējās Kārteram rokās, nogāzdams viņu gar zemi.

“Tev bija kaut kas jāsaka,” es klusi teicu Bastetai. “Tas ir tavs radinieks, es ceru?”

Basteta pakratīja galvu. “Te es jums nevaru palīdzēt, Seidij. Jūs esat mirstīgie. Jums jātiek galā ar uzdevumu.” “Liels paldies!”

“Mani sauc Šezmu!” teica asiņainais lauvcilvēks.

Man gribējās atsaukties: “Jā, kā gan citādi.” Bet no­lēmu turēt muti ciet.

Viņš pievērsa savas zeltainās acis Kārteram un pie­lieca galvu. Nāsis ietrīsējās. “Es saožu faraonu asinis. Gardumiņš… vai ari uzdrīkstēsies nosaukt mani vārdā?” “N-nosaukt vārdā?” Kārters stomījās. “Tavā slepe­najā vārdā, ja?”

Dēmons iesmējies pagrāba tuvīnu klints smaili, kas viņam dūrē sadrupa kā vecs apmetums.

Es izmisusi paskatījos uz Kārteru. “Tev kaut kur ne­mētājas viņa slepenais vārds?”

“Tas varētu būt Mirušo grāmatā,” Kārters atbildēja. “Es aizmirsu pārbaudīt.”

“Nu?” es jautāju.

“Nodarbini viņu ar kaut ko,” Kārters atbildēja un aiz­līda uz stūresmāju.

Nodarbināt dēmonu, es domāju. Nūja. Varbūt viņš gribētu uzspēlēt cūkas.

“Vai padodaties?” Šezmu iebaurojās.

“Nē!” es atkliedzu. “Nē, mēs nepadodamies. Mēs no­sauksim tevi vārdā. Tikai… Ārprāts, tu esi tik musku­ļots! Vai tu trenējies?”

Es paskatījos uz Bastetu, kas atzinīgi pamāja.

Šezmu lepnumā norūcās un sasprindzināja savas va­renās rokas. Vīrieši vienmēr uzķeras. Pat ja ir divdesmit metrus gari un ar lauvas galvu.

“Es esmu Šezmu!” viņš bauroja.

“Jā, tu to jau minēji,” es teicu. “Mani interesē, hm, kādus titulus tu pa šiem gadiem esi izpelnījies? Tāds kungs un šitāds kungs, ko?”

“Es esmu Ozīrisa ķēnišķīgais bende!” viņš ieaurojās, triekdams dūri ūdenī un sašūpodams mūsu kuģi. “Es esmu Asins un Vīna pavēlnieks!”

“Satriecoši,” es teicu, cenzdamās apspiest nelabumu. “Kā tieši asinis un vīns ir saistīti?”

“Grrr/” Pieliecies tuvāk, viņš atieza ilkņus, kas tuvumā nešķita daudz daiļāki. Krēpēs bija saķērušies pretīgi beigtu zivju gabali un upes dūņas. “Ozīrisa kungs man ļauj nocirst galvas ļaunajiem! Es saspiežu viņus savā vīna spiedē un gatavoju mirušajiem vīnu!”

Es liku aiz auss, ka nedrīkst dzert mirušo vīnu.

Tev labi sanāk. Mani satrūcināja Izīdas balss. Viņa tik ilgi bija klusējusi, ka gandrīz jau bija piemirsta. Pa­jautā viņam par citiem pienākumiem.

“Un kādi vēl tev ir pienākumi… ak, varenais vīna dēmon?”

“Es esmu…” Viņš sasprindzināja muskuļus, lai atstātu maksimālu iespaidu, “…smaržu pavēlnieks!”

Viņš man uzsmaidīja, acīmredzot iedomājies, ka tū­liņ pārbīšos.

“Ak tu mūžs!” es izsaucos. “Tas noteikti liek taviem ienaidniekiem trīcēt šausmās.”

“Ha, ha, ha! Jā! Vai gribi bezmaksas paraugu?” Viņš noņēma no jostas glumu ādas maisiņu un izvilka māla burciņu ar saldi smaržīgu dzeltenu pulveri. “Es to saucu par… Mūžību!”

“Burvīgi,” es rīstījos. Pametu skatu pār plecu, prā­todama, kur gan pazudis Kārters, bet no viņa nebija ne miņas.

Neļauj viņam apklust, Izīda mudināja.

“Un, emm… smaržas ietilpst tavos pienākumos, jo… pag’, es šito zinu, tu izspied tās no augiem, kā izspied vīnu…”

“Vai asinis!” Šezmu piebilda.

“Nu, bet protams,” es attraucu. “Asinis — tas jau pats par sevi saprotams.”

“Asinis!” viņš atkārtoja.

Heopss iekaucies ar ķepām aizspieda acis.

“Tātad tu kalpo Ozīrisam?” es jautāju dēmonam.

“Jā! Vai vismaz…” Viņš vilcinājās, šaubīgi rūkdams. “Kādreiz kalpoju. Ozīrisa tronis ir tukšs. Bet viņš atgrie­zīsies. Viņš noteikti atgriezīsies!”

“Protams,” es teicu. “Un tavi draugi tevi sauc par… Šeziju? Asintiņu?”

“Man nav draugu! Bet, ja man būtu draugi, viņi sauktu mani par Dvēseļu Kāvēju, No Skata Briesmīgo! Bet man nav draugu, tāpēc manam vārdam briesmas nedraud. Ha, ha, ha!”

Es paskatījos uz Bastetu, domādama, vai man tie­šām ir tā veicies, kā pati iedomājos. Basteta man uz­smaidīja.

Kārters nostreipuļoja pa kāpnēm ar Mirušo grāmatu rokā. “Atradu! Kaut kur tepat. Nevaru izlasīt šo daļu, bet…”

“Sauc mani vārdā vai nonāc manā māgā!” Šezmu bauroja.

“Es nosaukšu tevi vārdā!” es atkliedzu. “Šezmu, Dvē­seļu Kāvējs, No Skata Briesmīgais!”

“AAAAUUUUUU!” Viņš locījās sāpēs. “Kā nākas, ka visi zin?”

“Laid mūs garām!” es pavēlēju. “Ā, un vēl kas… mans brālis grib bezmaksas paraugu.”

Es tieši paguvu pakāpties malā, bet Kārters paguva samulst, pirms dēmons viņam uzpūta dzeltenus putek­ļus. Tad Šezmu nogrima viļņos.

“Kāds jauks puisis,” es teicu.

“Fui!" Kārters izspļāva smaržas. Viņš izskatījās kā panēta zivs. “Par ko tad tas?”

“Tu smaržo brīnišķīgi,” es viņu mierināju. “Kas tālāk?”