Sarkanā piramīda

“Jā, kungs!” Šausmu seja mīņājās uz savām putna kājām, it kā saņemdams dūšu. “Bet, vai drīkstu jautāt, kungs… kādēļ apstāties pie tā?”

Seta nāsis iepletās. “Vēl viens tāds teikums, un tu būsi pagalam, Šausmu Seja. Izvēlies savus vārdus rūP‘gi”

Dēmons aplaizīja zobus ar melno mēli. “Mans kungs, vai tikai viena dieva iznīcināšana ir jūsu varenības cie­nīga? Ja nu mēs varētu radīt vēl vairāk haosa enerģijas, lai barotu jūsu piramīdu visu laiku un padarītu jūs par visu pasauļu mūžīgo pavēlnieku?”

Seta acīs iezibējās alkatīgas uguntiņas. “Visu pasauļu pavēlnieks… tas skan jauki. Un kā tu to paveiktu, sīkais dēmon?”

“Ai, ne jau es, mans kungs. Es esmu sīks tārpiņš. Bet ja mēs sagūstītu pārējos: Neftīdu…”

Sets iespēra Sejai pa krūtīm, un dēmons kaukdams sabruka. “Es tev tiku aizliedzis izrunāt viņas vārdu.”

“Jā, saimniek,” Seja elsa. “Piedodiet, saimniek. Bet ja mēs sagūstītu viņu un pārējos… padomājiet, kādu spēku jūs iegūtu. Ar īsto plānu…”

Sets sāka māt ar galvu, apsvērdams ideju. “Domāju, pienācis laiks likt lietā Amosu Keinu.”

Es saspringu. Vai Amoss bija šeit?

“Spīdoši, saimniek. Spīdošs plāns.”

“Jā, man prieks, ka es par to iedomājos. Drīz, Šausmu Seja, pavisam drīz Hors, Izīda un mana nodevīgā sieva

klanīsies man pie kājām, un Amoss palīdzēs. Sarīkosim mazu, jauku ģimenes atkalapvienošanos.”

Sets paskatījās augšup, tieši uz mani, it kā visu laiku būtu zinājis, ka es tur esmu, un uzsmaidīja tā, it kā gri­bētu mani saraut gabalos. “Vai nav tiesa, puis?”

Es gribēju izplest spārnus un aizlidot. Man bija jāiz­kļūst no alas un jābrīdina Seidija, bet spārni neklausīja. Es sēdēju kā paralizēts, bet Sets pastiepās, lai mani sa­grābtu.

23 Profesora Tola pēdējais eksāmens

sendija

Te Seidija. Atvainojos par kavēšanos, lai gan ierakstā to droši vien nevar manīt. Mans brālis, lempis, iemeta mikrofonu bedrē, pilnā ar… ai, lai paliek. Atpakaļ pie stāsta.

Kārters pamodās, salēkdamies ar tādu joni, ka atsita ceļus pret dzērienu paplāti, kas izskatījās diezgan smiek­līgi.

“Labi gulēji?” es jautāju.

Viņš apmulsis samirkšķināja acis. “Tu esi cilvēks.”

“Cik jauki, ka pamanīji.”

Iekodos savā picā. Nekad nebiju ēdusi picu no por­celāna šķīvja vai dzērusi kolu no glāzes (ar ledu nc tik — amerikāņi ir tik jocīgi), bet es izbaudīju pirmc klasi.

“Pārvērtos pirms stundas.” Es nokremšķinājos. “Pa­līdzēja tas, ko tu teici par koncentrēšanos uz svarīgo.’

Likās muļķīgi teikt pat tik daudz, jo es atcerējos visu, ko viņš man stāstīja par saviem ceļojumiem ar tēti

kamēr biju klijas izskatā, kā viņš apmaldījies metro, kā viņam palicis nelabi Venēcijā, kā viņš spiedzis kā mazs bērns, kad atrada skorpionu zeķē. Tur būtu ko apcelties nez cik ilgi, taču savādā kārtā negribējās. Tas, kā viņš atklājās… Varbūt viņš domāja, ka es viņu klijas veidolā nesapratu, bet viņš bija tik godīgs, tik neaizsargāts, un to visu viņš darīja, lai mani nomierinātu. Nebūtu viņš devis vielu pārdomām, es droši vien vēl medītu lauka peles Potomakas krastos.

Kārters par tēti runāja tā, it kā viņu kopīgie ceļojumi būtu kaut kas vienreizējs, taču arī visai nogurdinošs, jo vienmēr vajadzējis censties izpatikt un labi uzvesties, un nav bijis neviena, ar ko atpūsties vai parunāt. Jāatzīst, ka tētis bija visai iespaidīgs. Būtu grūti nevēlēties viņa atzi­nību. (Skaidrs, ka es savu satriecošo harismu esmu man­tojusi no viņa.) Es redzēju viņu tikai divreiz gadā, bet pat tad man vajadzēja morāli sagatavoties šim pasāku­mam. Es pirmo reizi aizdomājos, vai Kārters tiešām sa­skaņā ar šo norunu ir ieguvējs. Vai es mainītu savu dzīvi pret viņējo?

Es arī nolēmu nestāstīt viņam, kas mani galu galā piespieda pārvērsties atpakaļ cilvēkā. Vispār par tēti es nemaz nedomāju. Es iztēlojos, ka mamma ir dzīva, iztē­lojos, ka mēs kopā ejam pa Oksfordstrītu, pētīdamas veikalu skatlogus, pļāpādamas un smiedamās. Tāda pa­rasta diena, kuru mums tā arī neizdevās piedzīvot. Ne­piepildāma vēlēšanās — es zinu. Taču tā bija pietiekami spēcīga, lai atgādinātu man, kas es esmu.

Neko par to neteicu Kārteram, taču viņš pētīja manu seju, un es manīju, ka viņš pārāk labi lasa manas domas.

Iemalkoju kolu. “Starp citu, tu nokavēji pusdienas.” “Tu nemēģināji mani pamodināt?”

Ejas otrā pusē atraugājās Basteta, tikko notiesājusi lasi, — izskatījās visnotaļ apmierināta. “Es varētu uz­burt Friskies',’ viņa piedāvāja, “vai siera sviestmaizes.” “Nē, paldies,” Kārters nomurmināja. Viņš izskatījās izmisis.

“Ak Kungs, Kārter,” es iesaucos. “Ja tev tas ir tik sva­rīgi, man ir palikusi pica.”

“Ne jau tas,” viņš atbildēja un izstāstīja, kā Sets gan­drīz sagūstīja viņa ba.

Krūtīs iemetās žņaudzējs. Es atkal jutos kā iespros­tota klijas veidolā un nespēju skaidri domāt. Tētis ieslo­dzīts piramīdā? Nabaga Amosu izmanto kā kaut kādu marioneti? Es paskatījos uz Bastetu, meklēdama uzmun­drinājumu. “Vai mēs neko nevaram darīt?”