Читаем Sarkanā piramīda полностью

“Jā,” es atbildēju. “Es tur biju.”

Stjuarte sāka lasīt informatīvos paziņojumus. Acīm­redzot drošības starpgadījums nebija ietekmējis mūsu reisu. Lidmašīna atstāja izeju laikus.

Es saliku aiz sāpēm, un tikai tad Basteta pamanīja, cik smagi man roka savainota. Viņas seja sadrūma.

“Sēdi mierīgs.” Viņa kaut ko nočukstēja ēģiptiešu va­lodā, un man plakstiņi pielija ar svinu.

“Lai ievainojums sadzītu, tev vajadzīgs miegs,” viņa teica.

“Bet, ja Lerojs atgriežas…”

“Kas?”

“Nekas.”

Basteta pētīja mani, it kā redzētu pirmo reizi. “Tas bija ārkārtīgi drosmīgi, Kārter. Stāties pretī Seta bries­monim. Tevī ir vairāk no sētas kaķa, nekā es domāju.” “Emm… paldies?”

Viņa pasmaidīja un pieskārās manai pierei. “Drīz bū­sim gaisā, manu kaķuk. Guli.”

īsti nevarēju iebilst. Mani pārņēma nogurums, un es aizvēru acis.

Protams, mana dvēsele nolēma doties ceļojumā.

Es biju ba veidolā un riņķoju virs Fēniksas. Bija brī­nišķīgs ziemas rīts. Zem spārniem jutu patīkami vēsu tuksneša gaisu. Dienas gaismā pilsēta izskatījās citāda: milzīgs tīkls ar bēšiem un zaļiem laukumiem, kuros iz­kaisītas palmas un peldbaseini. Šur tur kā mēness gabali pacēlās kaili kalni. Tieši zem manis bija pats ievēroja­mākais kalns — gara grēda ar divām ievērojamām vir­sotnēm. Kā to Seta rokaspuisis nosauca manā pirmajā dvēseles ceļojumā? Kamieļa muguras kalns.

Tā pakājē bija lēvenis greznu māju, bet virsotne slē­jās kaila. Kaut kas piesaistīja manu uzmanību: sprauga starp diviem lieliem laukakmeņiem un mirgojošs kar­stums, kas plūda no kalna dzīlēm: kaut kas, ko neviens cilvēks nemanītu.

Es sakļāvu spārnus un metos lejup, plaisā.

Versme pretim brāzās ar tādu spēku, ka nebija viegli tikt tai cauri. Apmēram piecpadsmit metru zemāk plaisa paplašinājās, un es attapos vietā, kādas vienkārši nevarēja būt.

Kalna vēders bija dobs. Alas vidū tika celta milzīga piramīda. Dārdēja cērtes. Dēmonu ordas cirta bluķos asinssarkanu kaļķakmeni un krāva tos alas vidū, kur vēl vairāki dēmonu bari ar virvēm un trapiem nogādāja blokus vietā tā, kā, pēc tēta vārdiem, tika būvētas Gīzas piramīdas. Bet, lai uzceltu katru Gīzas piramīdu, vaja­dzēja divdesmit gadus. Šī jau bija pa pusei gatava.

Piramīdā bija kaut kas savāds — ne tikai asinssarkanā krāsa. Kad skatījos uz to, sajutu pazīstamu kņudoņu, it kā visa celtne sanētu meldiņā… nē, balsī, ko gandrīz atpazinu.

Pamanīju mazāku tēlu, kas peldēja gaisā virs piramī­das. Tā bija niedru barža, kā tēvoča Amosa laiva. Laivā vīdēja divi stāvi. Viens bija garš dēmons ādas bruņās, bet otrs — izplūdis vīrs sarkanās armijas drēbēs.

Pielaidos tuvāk, cenzdamies turēties paēnā, jo ne­biju īsti drošs, ka tiešām esmu neredzams. Nosēdos masta galā. Tas bija sarežģīts manevrs, taču neviens no laivā stāvošajiem nepaskatījās uz augšu.

“Cik ilgi vēl?” jautāja vīrs sarkanajās drēbēs.

Tam bija Seta balss, taču viņš izskatījās pilnīgi citāds kā manā iepriekšējā vīzijā. Viņš nebija glums un melns, un viņš nebija aizsvilies, vienīgi biedējošais naida un jūsmas sajaukums acīs tas pats. Viņam bija liels, dūšīgs augums kā regbija aizsargam, tuklas plaukstas un rupja seja. īsie, sarainie mati un kazbārda bija tikpat sarkani kā armijas drēbes. Nekad agrāk nebiju redzējis tādas krā­sas aizsargtērpu. Varbūt viņš plānoja slēpties vulkānā.

Viņam līdzās dēmons noliecās un pakasījās. Tas bija jocīgais čalis ar gaiļa kājām, redzēts jau iepriekš, — augumā vairāk nekā divus metrus garš un izstīdzējis kā putnubiedēklis, ar putna nagiem pēdu vietā. Un šoreiz es diemžēl varēju saskatīt viņa seju. Tā gandrīz bija par daudz derdzīga, lai būtu aprakstāma. Zini tās anatomi­jas izstādes, kur tiek izrādīti līķi ar novilktu ādu? Iztēlo­jies kādu no šīm sejām dzīvu, tikai ar masīvām melnām acīm un ilkņiem.

“Izcils progress, saimniek!” dēmons solīja. “Šodien piesaistījām vēl simt dēmonu. Ja veiksies, būsim pabei­guši līdz ar saulrietu jūsu dzimšanas dienā!”

“Tas ir nepieņemami, Šausmu Seja,” Sets nosvērti atbildēja.

Kalps sarāvās. Pieļauju, ka viņa vārds bija Šausmu Seja. Es prātoju, cik ilgi viņa mamma lauzījusi galvu, līdz piemeklējusi šo vārdu. Bobs? Nē. Sems? Nē. Varbūt Šausmu Seja?

“B-bet, saimniek,” Seja stostījās. “Es domāju…” “Nedomā, dēmon. Mūsu ienaidnieki ir attapīgāki, nekā man likās. Viņi uz laiku izsituši no ierindas manu iecienītāko mīluli un tagad strauji tuvojas mums. Mums jāpabeidz pirms viņu ierašanās. Līdz ar saullēktu manā dzimšanas dienā, Šausmu Seja. Ne vēlāk. Tas būs manas jaunās impērijas sākums. Es izsūkšu visu dzīvību no šā kontinenta, bet šī piramīda sliesies kā manas varas ap­liecinājums — Ozīrisa pēdējais un mūžīgais kaps!”

Man sirds gandrīz apstājās. Es atkal paskatījos uz piramīdu un sapratu, kādēļ tā likās tik pazīstama. Tai piemita enerģija — mana tēva enerģija. Nevarēju iz­skaidrot — kā, taču es zināju, ka viņa sarkofāgs paslēpts kaut kur piramīdā.

Sets nežēlīgi pasmīnēja, it kā viņam vienlīdz patiktu gan tas, ja Seja viņam paklausītu, vai ja nāktos to saplo­sīt gabalos. “Vai saprati manu pavēli?”

Перейти на страницу:

Похожие книги