Sarkanā piramīda

Viņa seja piesarka. “Es gribēju teikt — lidmašīnā.” “Ak tā? Mums dokumenti ir kārtībā.” Man par pār­steigumu viņa izvilka aploksni un pasniedza to policim kopā ar mūsu biļetēm.

“Saprotu,” policis teica. Viņš apskatīja mūsu biļetes. “Jūs esat iegādājušies… pirmo klasi savam piekūnam.” “Vispār tā ir melnā klija,” Basteta skaidroja. “Bet, jā, tas ir ļoti temperamentīgs putns. Laureāts, saprotiet. Lie­ciet tam sēdēt autobusā un piedāvājiet krekerus, un es neatbildu par sekām. Nē, mēs vienmēr lidojam pirmajā klasē, vai ne, Kārter?”

“Emm, jā… Minnas tant.”

Viņa man uzmeta skatienu, kas pauda: par to tu at­rausies. 'lād viņa atkal uzsmaidīja policim, kas atdeva atpakaļ mūsu biļetes un Seidijas “dokumentus”.

“Un tagad ar jūsu atļauju, policista kungs, mēs dosi­mies. Starp citu, ļoti izskatīga uniforma. Vai jūs trenēja­ties?” Pirms viņš paspēja atbildēt, Basteta saķēra mani aiz rokas un stiepa uz tuvāko drošibas kontroles punktu. “Neatskaties,” viņa klusi teica.

Tiklīdz bijām ap stūri, Basteta pavilka mani malā pie uzkodu automāta.

“Seta zvērs ir tuvu,” viņa teica. “Labākajā gadījumā mums ir dažas minūtes. Kas ir ar Seidiju?”

“Viņa nevar…” es murmināju. “Es īsti nezinu.” “Nekas, nāksies to nokārtot lidmašīnā.”

“Kā tu paspēji pārģērbties?” es jautāju. “Un doku­ments putnam…”

Viņa vienaldzīgi atmeta ar roku. “Ai, mirstīgajiem prātiņš vājš. Tas dokuments ir tukšs biļetes vāciņš. Bet manas drēbes nav īsti mainījušās. Tas ir tikai glamūrs.” Paskatījies vērīgāk, pamanīju, ka viņai ir taisnība. Jaunās drēbes mirguļoja kā mirāža pār ierasto leopardādas bodiju. Tiklīdz viņa uz to norādīja, maģija šķita vāja un pamanāma.

“Mēģinām tikt līdz izejai pirms Seta zvēra,” viņa teica. “Būs vieglāk, ja noglabāsi savas mantas Duātā.” “Ko?”

“Tu taču negribi stibit to kasti padusē visu laiku? Izmanto Duātu par mantu glabātavu.”

“Kā?”

Basteta nobolīja acis. “Nē, nudien, ko mūsdienās māca burvjiem?”

“Mums bija aptuveni divdesmit sekunžu ilga nodar­bība!”

“Vienkārši iztēlojies telpu gaisā, piemēram, plauktu vai dārgumu lādi…”

“Skapīti?” es jautāju. “Man nekad nav bijis skolas skapīša.”

“Labi. Uzliec tam atslēgu ar ciparu kombināciju, kādu vien vēlies. Iztēlojies, ka atver skapīti ar šo kombināciju. Tad iebāz iekšā kasti. Kad tev to atkal vajadzēs, vien­kārši iztēlojies to, un tā parādīsies.”

Mani māca skepse, bet es iztēlojos skapīti. Es tam uzliku kombināciju 13/32/33 — Lakers atvaļinātie nu­muri: Čemberlens, Džonsons, Abduldžabars. Izvilku tēta burvju lādi un palaidu to vaļā, pārliecināts, ka tā sašķī­dīs uz grīdas, taču tā pazuda.

“Forši,” es noteicu. “Esi droša, ka dabūšu to atpakaļ?” “Nē,” Basteta atcirta. “Tagad ejam!”

22 Lerojs satiek nolemtības skapīti

kārters

Nekad vēl nebiju gājis caur drošības kontroli ar dzīvu plēsējputnu uz rokas. Es domāju, ka tas radīs aizkavēša­nos, taču tā vietā drošības kontroles darbinieki mūs no­virzīja uz īpašu rindu. Viņi pārbaudīja mūsu dokumen­tus. Basteta daudz smaidīja, flirtēja ar drošības kontroles darbiniekiem un teica, ka viņi droši vien nodarbojoties ar sportu, un viņi mūs izlaida cauri. Bastetas naži nenopīkstēja, tā ka tos viņa droši vien bija noglabājusi Duātā. Drošības kontroles darbinieki pat nemēģināja izlaist Seidiju caur rentgena iekārtu.

Es ņēmu atpakaļ savas kurpes, kad no otras drošības kontroles puses izdzirdēju kliedzienu.

Basteta nolamājās ēģiptiešu valodā. “Mēs kustamies pārāk lēni.”

Es atskatījos un ieraudzīju Seta zvēru skrienam pa termināli un grūžam pasažierus nost no ceļa. Viņa jocī­gās truša ausis grozījās uz visām pusēm. No liektā, zo­bainā snuķa pilēja putas, bet zarotā aste kūļājās apkārt, meklēdama, kam iedzelt.

“Alnis!” kāda dāma iekliedzās. “Traks alnis!”

Visi sāka kliegt un skriet, kur pagadās, bloķēdami Seta zvēram ceļu.

“Alnis?” es brīnījos.

Basteta paraustīja plecus. “Nevar paredzēt, ko mir­stīgie saskatīs. Tagad šī ideja izplatīsies ar suģestijas spēku.”

Tieši tā: Seta zvēram brienot caur rindām, vēl vai­rāki pasažieri sāka kliegt “Alnis!” un skraidīt apkārt, pinoties statņos. Drošības darbinieki metās uz priekšu, taču Seta zvērs tos pasvieda malā kā lupatu lelles.

“Nāc!” Basteta mudināja.

“Es nevaru pieļaut, ka viņš nodara pāri šiem cilvē­kiem.”

“Mēs nevaram to apturēt!”

Taču es nekustējos. Gribēju ticēt, ka Hors dod man drosmi vai ka dažas pēdējās dienas beidzot ir atmodinā­jušas kādu no vecākiem mantotu, snaudošu drošsirdī­bas gēnu. Taču šoreiz neviens man nelika ne par ko iestāties. Es gribēju to darīt.

Cilvēki bija briesmās mūsu dēļ. Man tas bija jānovērš. Es sajutu tādu pašu instinktu kā tad, kad Seidijai vaja­dzēja palīdzību, it kā būtu pienācis laiks man uzņemties vadību. Un jā, tas mani biedēja. Taču arī likās pareizi.

“Dodies uz izeju,” es teicu Bastetai. “Paņem Seidiju. Satiksimies tur.”

“Ko? Kārter…”