Sarkanā piramīda

Sieviete iznāca gaismā, un es noelsos. Auguma lejas­daļu sedza ēģiptiešu svārki, krūtis aizklāja vien bikini augšiņa, un viņas āda… Āda bija tumši zila un klāta zvaig­znēm. Es nerunāju par uzgleznotām zvaigznēm. Viņas ādu apdzīvoja viss kosmoss: zaigojoši zvaigznāji, žilbi­nošas galaktikas, spīdoši rozā un zilu putekļu miglāji. Vaibsti šķita pazūdam zvaigznēs, kas slīdēja pār viņas seju. Viņas mati bija gari un melni kā pusnakts.

“Tu esi Nuta,” es teicu. Tad iedomājos, ka varbūt tā nevajadzēja teikt. “Tas ir… debesu dieviete.”

Dieviete pasmaidīja. Viņas spoži baltie zobi uzšķīlās kā jaundzimusi galaktika. “Vari teikt — Nuta. Un, tici man, esmu dzirdējusi visus jokus par savu vārdu.”

Viņa ielēja no tējkannas otrā tasē. “Apsēdīsimies un parunāsim. Vēlies kādu malku sahlabaV’

“Tā nav tēja?”

“Nē, tas ir ēģiptiešu dzēriens. Vai esi dzirdējusi par karsto šokolādi? Šo varētu saukt par karsto vaniļu.”

Es būtu labprātāk dzērusi tēju, jo nebiju baudījusi kārtīgu tasi vai veselu mūžību. Taču šķita, ka būtu ne­pieklājīgi atteikt dievietei. “Emm… jā. Paldies.”

Mēs kopā sēdējām dīvānā. Brīnums, bet manas spo­žās gara rokas vienā mierā turēja tasi, un es varēju it viegli malkot. Sahlabs bija salds un garšīgs, ar nelielu kanēļa un kokosrieksta piedevu. Tas mani patīkami sa­sildīja un pildīja gaisu ar vaniļas aromātu. Pirmo reizi šo dienu laikā jutos drošībā. Taču tad atcerējos, ka šeit ir tikai mans gars.

Nuta nolika savu tasi. “Pieļauju, ka tu prāto, kādēļ esmu tevi šurp atvedusi.”

“Kur īsti ir tas šurp? Ā, un kā sauc šveicaru?”

Es cerēju, ka Nuta kaut ko izpaudīs par melnā tērpto puisi, taču viņa tikai nosmaidīja. “Es, mīļā, nedrīkstu izlikt savus noslēpumus kā uz delnas. Nevaru pieļaut, ka Dzīvības māja lūko mani atrast. Paliksim pie tā, ka esmu uzcēlusi šo māju ar skaisto skatu uz pilsētu.”

“Vai tas…” Es pamāju uz viņas zvaigžņoti zilo ādu. “Emm… vai tu esi iemiesojusies cilvēkā?”

“Nē, mīļā. Pašas debesis ir mans ķermenis. Šī ir tikai izpausme.”

“Bet es domāju… ”

“Ka ārpus Duātas dieviem vajadzīgs cilvēks, kurā iemie­soties? Es esmu gaisa gars, tāpēc man ir nedaudz vieglāk.

Biju viena no dažiem dieviem, ko neieslodzīja, jo Dzīvī­bas māja mani nespēja notvert. Esmu pieradusi būt… brīvā veidolā.” Pēkšņi Nuta un viss dzīvoklis noņirbēja. Tad dīvāns atkal palika nekustīgs.

“Lūdzu, nedari tā vairs,” es lūdzu.

“Es atvainojos,” Nuta atbildēja. “Lieta tāda, ka katrs dievs ir atšķirīgs. Taču tagad visi mani brāļi ir brīvi, visi meklē savu vietu tavā šolaiku pasaulē. Viņi neļausies at­kal tapt ieslodzīti.”

“Burvjiem tas nepatiks.”

“Nūja,” Nuta piekrita. “Tas ir pirmais iemesls, kādēļ esi šeit. Cīņa starp dieviem un Dzīvības māju tikai vairos haosu. Tev jāpanāk, lai burvji to saprot.”

“Viņi neklausīsies manī. Viņi domā, ka manī iemie­sojies dievs.”

“Tevī ir iemiesojies dievs, mīļā.” Viņa viegli noglās­tīja man matus, un es jutu, ka Izīda manī dīdās, cenzda­mās runāt manā balsī.

“Es esmu Seidija Keina,” es teicu. “Es neprasīju, lai Izīda lec iekšā.”

“Dievi pazinušies ar tavu ģimeni paaudzēm ilgi, Seidij. Sendienās mēs kopā strādājām Ēģiptes labā.”

“Burvji teica, ka impērija sabrukusi dievu dēļ.”

“Tā ir ilga un bezjēdzīga diskusija,” Nuta atsvieda, un es viņas balsī gandrīz saklausīju dusmas. “Visas impē­rijas sabrūk. Taču Ēģiptes ideja ir mūžīga — civilizācijas triumfs, Maatas spēku uzvara pār haosu. Šī cīņa risinās paaudzi pēc paaudzes. Tagad ir tava kārta.”

“Es zinu, zinu,” es teicu. “Mums jāuzveic Sets.”

“Vai tik vienkārši, Seidij? Arī Sets ir mans dēls. Sen­dienās viņš bija Ra stiprākais karakungs. Viņš sargāja Saules dieva laivu no čūskas Apopa. Lūk, tas bija ļau­nums. Apops bija haosa iemiesojums. Viņš ienīda visu, kas radīts, kopš no jūras izcēlās pirmais kalns. Viņš ienīda dievus, mirstīgos un visu, ko tie uzcēla. Taču Sets ar viņu cīnījās. Sets bija viens no mums.”

“Un tad viņš kļuva ļauns?”

Nuta paraustīja plecus. “Sets vienmēr ir bijis Sets, lai tur vai kas. Taču viņš tik un tā ir mūsu ģimenes loceklis. Ir grūti zaudēt ģimenes locekli… vai ne?”

Man aizžņaudzās kakls. “Tas nav taisnīgi.”

“Nestāsti man par taisnīgumu,” Nuta teica. “Piecus tūkstošus gaciu mani ir šķīruši no Geba — mana vīra.” Es miglaini atcerējos Kārtera stāstu, taču no viņas mu­tes tas skanēja citādi, es dzirdēju sāpes viņas balsī.

“Kas notika?” es jautāju.

“Sods par to, ka dzemdēju bērnus,” viņa rūgti atbil­dēja. “Es nepaklausīju Ra, tādēļ viņš lika manam tēvam Šu…”

“Kam tad?” es pārjautāju.

“Šu,” viņa atbildēja, “vēja dievam.”

“Ā!” Kaut tiem dieviem būtu normāli vārdi. “Lūdzu, turpini.”

“Ra pavēlēja manam tēvam Šu šķirt mūs uz mūžī­giem laikiem. Es esmu izraidīta trimdā uz debesīm, bet mans mīļotais Gebs nevar atstāt zemi.”

“Kas notiktu, ja jūs mēģinātu?”

Nuta aizvēra acis un izpleta rokas. Tur, kur viņa sē­dēja, uzradās caurums, un viņa izkrita laukā. Uzreiz mākoņos zem mums nošķīlās zibens. Dzīvoklī ielauzās vēji, izgrūzdami no plauktiem grāmatas, noraudami gleznas un aizsviezdami tās tukšumā. Man no rokām iz­krita tējas tase. Es pieķēros dīvānam, lai mani neaiz­pūstu prom.