Sarkanā piramīda

Atjēdzos mazā, iztapsētā istabā ar pelēkām sienām un metāla logu rāmjiem. Pirmajā mirklī izskatījās pēc smalkas saldētavas. Grīļīgi apsēdos un pamanīju, ka esmu izmirkusi aukstos sviedros.

“Uff? es novilku. “Kur mēs esam?”

Pie loga stāvēja Kārters un Basteta. Laikam jau labu laiku pie samaņas, jo abi bija sakopušies.

“Nāc, tev jāredz,” Kārters teica.

Es līgodamās piecēlos kājās un gandrīz atkal apgā­zos, kad ieraudzīju, cik augstu atrodamies.

Zem mums pletās visa pilsēta, tas ir, zemu zem mums, vairāk nekā simt metrus lejā. Gandrīz likās, ka aizvien esam Parīzē, jo pa kreisi aizvijās upe un zeme bija pārsvarā līdzena. Zem ziemīgām debesīm gar par­kiem un apļveida krustojumiem slējās baltas ēkas. Taču gaisma nebija pareizā. Šeit aizvien bija pēcpusdiena, tā­tad būsim devušies uz rietumiem. Un, kamēr mans skats slīdēja uz gara kvadrātveida zāliena otru galu, es pieķēru sevi blenžam uz savrupmāju, kas izskatījās sa­vādi pazīstama.

“Vai tas ir… Baltais nams?”

Kārters pamāja. “Tu mūs aizvedi uz Ameriku. Uz Va­šingtonu, Kolumbijas apgabalu.”

“Bet mēs esam mākoņos!”

Basteta ieķiķinājās. “Tu neprecizēji pilsētu Amerikā, vai ne?”

“Nu… nē.”

“Tāpēc atvērās ASV standarta portāls — lielākais Ēģiptes spēka avots Ziemeļamerikā.”

Es blenzu uz viņu, neko nesaprazdama.

“Lielākais obelisks, kāds jebkad uzcelts,” viņa teica. “Vašingtona piemineklis.”

Man atkal uznāca reibonis, un es atkāpos no loga. Kārters satvēra mani aiz pleca un palīdzēja apsēsties.

“Tev jāatpūšas,” viņš teica. “Tu biji atslēgusies… cik ilgi, Basteta?”

“Divas ar pusi stundas,” viņa atbildēja. “Man žēl, Seidij. Vairāku portālu atvēršana vienā dienā ir smags darbs, pat, ja palīdz Izīda.”

Kārters sarauca uzacis. “Bet vajadzēs vēl, vai ne? Šeit vēl saule nav rietējusi. Mēs vēl varam izmantot portālus. Atvērsim vienu un dosimies uz Arizonu. Tur ir Sets.” Basteta saknieba lūpas. “Seidija nevar atvērt vēl vienu portālu. Tas draud ar pārslodzi. Man nepiemīt šā­das dotības. Bet tu, Kārter… nu tev ir citi talanti. Neap­vainojies.”

“Ai, nē,” viņš burkšķēja. “Varu derēt, ka pasauksi mani nākamreiz, kad vajadzēs apsist pāris augļu sikspārņu.” “Turklāt,” Basteta sacīja, “pēc izmantošanas portā­lam ir vajadzīgs atdzišanas laiks. Neviens nevarēs iz­mantot Vašingtona pieminekli…”

“Turpmākās divpadsmit stundas,” Kārters lādējās. “Piemirsās.”

Basteta pamāja. “Bet tad jau būs sākušās Dēmonu dienas.”

“Tātad mums līdz Arizonai jātiek pa citu ceļu,” Kār­ters teica.

Pieļauju, viņš pat nedomāja likt man justies vainīgai, taču tieši tā es jutos. Netiku visu līdz galam pārdomā­jusi, un tagad mēs bijām iestrēguši Vašingtonā.

Ar acs kaktiņu pašķielēju uz Bastetu. Uz mēles bija jautājums par to, ko gribēja teikt tie, pie Luvras, sakot, ka viņa mūs iznīcinās, taču bija bail. Es gribēju ticēt, ka viņa ir mūsu pusē. Varbūt, ja došu iespēju, viņa pati pa­stāstīs.

“Vismaz tie burvji nevar mums sekot,” es izmetu.

Basteta vilcinājās. “Caur portālu ne, taču Amerikā ir citi burvji. Un vēl ļaunāk… Seta rokaspuiši.”

Man sirds salēcās, jau Dzīvības māja bija gana baiga, bet, kad atcerējos Setu un ko viņa rokaspuiši bija pa­strādājuši Amosa namā…

“Kas ir tajā Tota buramvārdu grāmatā?” es jautāju. “Vai vismaz esam noskaidrojuši, kā uzveikt Setu?”

Kārters norādīja uz istabas stūri. Uz Bastetas lietus­mēteļa bija izklāta tēta burvju rīku lāde un zilā grāmata, ko nozagām Desžardēnam.

“Varbūt tu kaut ko sapratīsi,” Kārters teica. “Mēs ar Bastetu nevarējām to salasīt, pat Mīklas puikam nebija ne jausmas.”

Es paņēmu grāmatu, kas īstenībā bija sadaļās salo­cīts rullis. Papiruss bija tik trausls, ka baidījos tam pie­skarties. Lapa no vienas vietas bija nosēta ar hierogli­fiem un attēliem, taču es tos nespēju atšifrēt. Šķita, it kā mana lasītprasme būtu izslēgta.

Izīda? Es iejautājos. Drusku palīdzēsi?

Viņas balss klusēja. Varbūt es viņu esmu nomocī­jusi. Vai arī viņa uz mani dusmojās, ka neļāvu pārņemt savu ķermeni tā, kā Hors bija licis darīt Kārteram. Zinu — egoistiski no manas puses.

Es vīlusies aizvēru grāmatu. “Viss darbs vējā.”

“Kuš, kuš,” Basteta mierināja. “Nav tik traki.”

“Vai ne,” es attraucu. “Mēs esam iestrēguši Vašingto­nas apgabalā. Mums ir divas dienas, lai nokļūtu Arizonā un apturētu dievu, kuru mēs nezinām, kā apturēt. Bet, ja mēs to neizdarīsim, nekad vairs neieraudzīsim tēti vai Amosu, un pasaule var aiziet bojā.”

“Tā tik uz priekšu!” Basteta moži teica. “Bet tagad — pikniks.”

Viņa uzsita knipi. Gaiss novirmoja, un uz paklāja parādījās divas Friskies bundžas un divas piena pudeles.

“Hmm,” Kārters novilka. “Vai tu vari uzburt kādu cil­vēku ēdienu?”

Gaiss atkal novirmoja. Parādījās šķīvis ar ceptām siermaizēm, čipsi un kolas sešpaka.

“Ņamm,” es teicu.

Kārters kaut ko nomurmināja zem deguna. Es pie­ļauju, ka cepts siers nebija starp favorītiem, taču viņš pa­ņēma sviestmaizi.

“Mums drīz jādodas prom,” viņš teica ēzdams. “Nu… tūristu dēļ un vispār.”