Sarkanā piramīda

Koncentrējies, Kārter, es domāju. Nekādu peļu me­dību. Notēmēju uz Desžardēna savrupmāju, sakļāvu spārnus un šāvos lejup.

Es redzēju jumta dārzu, divkāršās stikla durvis, un balss galvā teica: Neapstājies. Tā ir ilūzija. Tev jāizlaužas caur viņu burvju barjerām.

Pilnīgs neprāts. Es kritu tik strauji, ka, noplīkšķē­dams gar stiklu, pārvērstos spalvainā pankūkā, taču ne­samazināju ātrumu.

Metos tieši durvīs un izlidoju tām cauri, it kā to ne­maz nebūtu. Izplestiem spārniem piezemējos uz galda. Seidija bija turpat uz papēžiem.

Mēs bijām vieni paši bibliotēkas vidū. Līdz šim viss gājis kā pa diedziņu.

Es aizmiedzu acis un vēlējos atgriezties parastajā veidolā. Kad atkal atvēru acis, biju tas pats Kārters, sē­dēju uz galda savās vecajās drēbēs ar somu plecā.

Seidija aizvien bija klija.

“Tu vari pārvērsties atpakaļ,” es viņai teicu.

Viņa pielieca galvu un dīvaini mani nopētīja. Tad nikni ieķērcās.

Es pasmaidīju. “Nevari? Esi iestrēgusi?”

Viņa ar savu izcili aso knābi ieķēra man rokā.

“Au!”es iesaucos. “Tā nav mana vaina. Centies taču!” Viņa aizvēra acis un bužināja spalvas, līdz šķita, ka tūlīt vai uzsprāgs, taču tik un tā palika par kliju.

“Neuztraucies,” es mierināju, valdīdams smieklus. “Basteta palīdzēs, tiklīdz būsim prom no šejienes.” “Ha-ha-ha.”

“Stāvi sardzē. Es pameklēšu.”

Istaba bija milzīga: tā drīzāk atgādināja parastu bib­liotēku, nevis burvja midzeni. Mēbeles bija no tumša sarkankoka. Visas sienas no grīdas līdz griestiem klāja grāmatu plaukti. Daudz grāmatu atradās arī uz grīdas. Dažas bija sakrautas uz galdiem vai sabāztas mazākos plauktos. Pie loga stāvēja liels atzveltnes krēsls, kurā sē­dēt un pīpi kūpināt varētu Šerloks Holmss.

Grīdas dēļi čīkstēja zem soļiem, tā ka sarāvos. Ne­dzirdēju, ka mājā būtu vēl kāds, taču negribēju riskēt.

Neskaitot stikla durvis, kas veda uz jumtu, vienīgā izeja bija no iekšpuses slēdzamas smagas koka durvis. Tās es aizslēdzu. Pēc tam pabāzu zem roktura krēsla at­zveltni. Diez vai tas varētu uz ilgu laiku aizturēt burvjus, taču es iegūtu dažas sekundes, ja kaut kas noietu greizi.

Vai veselu mūžību pārmeklēju grāmatu plauktus. Visas bija sagrūstas juku jukām — nekādas alfabētiskas secības, nekādas numerācijas. Lielākā daļa nosaukumu svešvalodās. Neviena nosaukuma hieroglifiskajā rak­stībā. Es cerēju ieraudzīt kādu grāmatu, uz kuras lieliem zelta burtiem būtu rakstīts Tota grāmata, taču nekas tāds nespīdēja.

“Nez kā tā Tota grāmata vispār izskatās?” es prātoju.

Seidija pagrieza galvu un nikni pablenza. Bija visai skaidrs, ka viņa liek man pasteigties.

Kaut te būtu kāds šabti, kas sadabū vajadzīgo, kā tie, kas bija Amosa bibliotēkā, bet te nevienu neredzēju. Vai ari…

Es noņēmu no pleca tēta somu, uzliku uz galda viņa burvju lādīti un noņēmu vāku. Lādītē vēl atradās mazā vaska figūriņa, tieši tur, kur to atstāju. Es pacēlu to un teicu: “Mīklas puika, palīdzi man šajā bibliotēkā atrast Tota grāmatu.”

Viņa vaska acis uzreiz atvērās. “Un kādēļ lai es tev palīdzētu?”

“Jo tev nav izvēles.”

“Ciest nevaru šo argumentu! Nu labi, pacel mani. Es neredzu plauktus.”

Es vadāju viņu pa istabu, rādīdams viņam grāmatas. Jutos diezgan muļķīgi, vadīdams ekskursiju vaska lellei, taču droši vien ne tik muļķīgi, cik Seidija. Viņa aizvien bija putns, skraidelēja turpu šurpu pa galdu un neap­mierināti klabināja knābi, cenšoties pārvērsties atpakaļ.

“Apstājies!” Mīklas puika uzsauca. “Šī te ir no senlai­kiem.”

Es izņēmu no plaukta plānu, linaudeklā iesietu grā­matu. Tā bija tik maza, ka es būtu to palaidis garām, taču uz vāka pavisam noteikti bija nosaukums hieroglifiskajā rakstībā. Es noliku to uz galda un uzmanīgi at­vēru. Tā vairāk atgādināja karti, nevis grāmatu: atlocījās četrās daļās, un manā priekšā bija plats, garš papirusa rullis ar tik seniem rakstiem, ka es knapi varēju atšķirt rakstu zīmes.

Es paskatījos uz Seidiju. “Varu derēt, ka tu spētu to izlasīt, ja nebūtu putns.”

Viņa atkal raudzīja man ieknābt, bet es atrāvu roku. “Mīklas puika,” es sacīju, “kas šis ir par rulli?”

“Laikā pazudusi burvestība,” viņš paziņoja. “Seni vārdi, kam piemīt milzīgs spēks!”

“Un?” es prasīju. “Vai tur teikts, kā sakaut Setu?” “Vēl labāk! Tās nosaukums ir Augļu sikspārņu izsauk­šanas grāmatai"

Es blenzu uz viņu: “Tu ko, nopietni?”

“Iešu jokot par ko tādu!”

“Kurš gan gribētu izsaukt augļu sikspārņus?”

“Ha-ha-haSeidija ķērca.

Es pagrūdu rulli malā, un mēs turpinājām meklēt. Pēc minūtēm desmit Mīklas puika sajūsmā iespie­dzās.

“Skat! Es atceros šo zīmējumu.”

Tas bija mazs eļļas portrets zeltītā rāmī, pakārts grā­matu plaukta galā. Droši vien bija vērtīgs, jo bija pa­slēpts aiz zīda aizkariņiem. Uz portretētā džeka sejas gaisma krita no augšas, tāpēc šķita, ka viņš tūlīt stāstīs spoku stāstu.

“Vai tas nav čalis, kas spēlē Vilkati?” es jautāju, jo viņam bija pamatīgi noaudzis žoklis.

“Tu man uzdzen riebumu!” Mīklas puika atcirta. “Tas ir Žans Fransuā Šampolions.”

Kāda sekunde pagāja, tomēr es šo vārdu atcerējos. “Džeks, kas atšifrēja hieroglifus uz Rozetas akmeņa.” “Protams. Desžardēna veconkulis.”