Sarkanā piramīda

Es atkal paskatījos uz Šampoliona attēlu un varēju saskatīt līdzību. Viņiem abiem bija niknas melnas acis. “Veconkulis? Bet vai tad tas nepadarītu Desžardēnu…” “Aptuveni divsimt gadu vecu,” Mīklas puika apstip­rināja. “Tik un tā vēl jaunulis. Vai zināji, ka tad, kad Šampolions atšifrēja hieroglifus, viņš iekrita bezsamaņā uz piecām dienām? Viņš kļuva par pirmo cilvēku ārpus Dzīvības mājas, kam izdevies atbrīvot hieroglifu maģiju, un tā gandrīz nogalināja viņu. Saprotams, tas piesaistīja Pirmā noma uzmanību. Šampolions nomira, pirms pa­spēja piepulcēties Dzīvības mājai, taču Virslektors pie­ņēma par mācekļiem viņa pēctečus. Desžardēns ļoti le­pojas ar savu ģimeni… taču viņš ir arī nedaudz jūtelīgs, jo ir tāds jauniņais.”

“Tādēļ viņš nesatika ar mūsu ģimeni,” es minēju. “Mēs esam… senili.”

Mīklas puika tarkšķēja nerimis: “Un tavs tēvs saplēsa Rozetas akmeni! Desžardēnam tas ir personisks apvai­nojums. Ai, būtu tu redzējis tos strīdus, kas šajā istabā norisa starp Džūliusa jaunkungu un Desžardēnu.”

“Tu jau agrāk esi šeit bijis?”

“Vairākkārt! Esmu bijis visur. Es zinu visu.”

Mēģināju iztēloties tēti un Desžardēnu strīdamies šajā telpā. Nebija grūti. Ja Desžardēns ienīda mūsu ģimeni un ja dievi tiecās atrast iemiesotājus, kam bija tādi paši mērķi kā viņiem, kļuva pilnīgi skaidrs, kādēļ Sets gri­bētu apvienoties ar viņu. Abi alka varas, abi bija viegli aizvainojami un nikni, abi gribēja mani un Seidiju sa­triekt pīšļos. Un ja Sets tagad slepeni kontrolēja Virslektoru… Man pār seju noritēja sviedru lāse. Es gribēju iz­kļūt no šīs savrupmājas.

Pēkšņi zem mums kaut kas norībēja, it kā kāds lejā aizvērtu durvis.

“Parādi man, kur atrodas Tota grāmata,” es pavēlēju Mīklas puikam. “Ātri!”

Kamēr virzījāmies gar plauktiem, Mīklas puika man rokās tā sasila, ka es baidījos, vai tas neizkusīs. Viņš ne­pārtraukti komentēja grāmatas.

“Ai, Valdīšana pār pieciem elementiem!”

“Vai tā ir tā, ko mums vajag?” es jautāju.

“Nē, bet tā ir laba. Kā piejaucēt piecus visuma pa­matelementus “zemi, gaisu, ūdeni, uguni un sieru!” Sieru?

Viņš pakasīja savu vaska galvu. “Esmu visai drošs, ka tas ir piektais, jā. Bet ejam tālāk!”

Mēs pievērsāmies nākamajam plauktam. “Nē,” viņš iesaucās. “Nē. Neinteresanti. Neinteresanti. Ai, Klaivs Kaslers! Nē. Nē.”

Jau sāku zaudēt cerības, kad viņš iesaucās: “Re!”

Es sastingu: “Kur tad?”

“Zilā grāmata ar zelta rotājumu,” viņš teica. “Tā, kas…”

Es izvilku to ārā, un visa istaba sāka drebēt.

“…ir ielikta slazdā,” Miklas puika turpināja.

Seidija nepacietīgi ieķērcās. Es pagriezos un ierau­dzīju viņu šaujamies gaisā. No griestiem lejup metās kaut kas mazs un melns. Seidija ar to gaisā sadūrās, un melnais pazuda viņas rīklē.

Pirms es spēju piefiksēt, cik tas bija pretīgi, lejā at­skanēja signalizācija. No griestiem, griezdamies spalvu un spārnu vērpetē, krita vēl vairāk melno, kas šķita gaisā vairojamies vairumā.

“Lūk, atbilde uz tavu jautājumu,” Miklas puika man teica. “Desžardēns gribētu izsaukt augļu sikspārņus. Pa­ņemsi nepareizo grāmatu, izsauksi augļu sikspārņu sērgu. Tas ir slazds!”

Nejaucēni uzklupa man kā nobriedušam mango: me­tās man sejā, ķērās rokās. Es sagrābu grāmatu un skrēju uz galdu, bet knapi varēju redzēt. “Seidij, lido prom!” es kliedzu.

“ĶĒRK\” viņa iekliedzās. Cerams, tas nozīmēja — jā.

Sataustījis tēta darba somu, iegrūdu tur grāmatu un Mīklas puiku. Bibliotēkas durvis rībēja. Balsis klaigāja franciski.

Hor, laiks laisties! Es izmisīgi domāju. Un nekādus emu, lūdzu!

Skrēju uz stikla durvīm. Pēdējā brīdi attapos lidojam: atkal kā piekūns metos aukstajā lietū. Plēsoņas maņas man ziņoja, ka uz papēžiem min aptuveni četri tūkstoši niknu augļu sikspārņu.

Taču piekūni ir nežēlīgi ātri. Tiklīdz biju laukā, trau­cos uz ziemeļiem, cerēdams aizvilināt sikspārņus patālāk

no Seidijas un Bastetas. Es viegli apsteidzu sikspārņus, taču ļāvu tiem turēties tuvumā, lai tie nepadotos. Tad trakā ātrumā apmetu šauru loku un traucos pretī Seidijai un Bastetai, mezdamies lejā ar gandrīz divsimt kilo­metriem stundā.

Basteta pārsteigta paskatījās augšup, kā es metos lejā uz ietves un kūleņoju, atkal pārvērzdamies par cilvēku. Seidija satvēra mani aiz rokas, un tikai tad es apjēdzu, ka viņa ari atkal ir cilvēks.

“Tas bija briesmīgi,” viņa teica.

“Atkāpšanās stratēģiju, ātri!” es norādīju uz debesīm, no kurienes nenovēršami tuvojās niknu melnu augļu sikspārņu mākonis.

“Luvra,” Basteta paķēra mūs aiz rokām. “Tur ir tuvā­kais portāls.”

Trīs kvartālu attālumā. Mēs nekādi nepaspēsim.

Tad Desžardēna nama sarkanās durvis atsprāga vaļā, taču mēs negaidījām, kas pa tām iznāks. Mēs skrējām kā traki pa Piramīdu ielu.

19 Pikniks debesīs

sendija

(Labi, Kārter. Atdod man mikrofonu.)