Sarkanā piramīda

“Varbūt tētis mūs sargāja,” viņš teica. “Dzīvības māja mūsu ģimenei neuzticas, it īpaši pēc tā, ko sastrādājuši tētis un mamma. Amoss teica, ka tikām audzināti atse­višķi ar nolūku, lai mēs, tā teikt, neprovocētu viens otra burvju spējas.”

“Sasodīti stulbs iemesls, lai mūs šķirtu,” es nomur­mināju.

Kārters uz mani savādi paskatījās, un es sapratu, ka sacītais var izklausīties pēc komplimenta.

“Es tikai gribēju teikt, ka viņiem vajadzēja būt godī­giem,” es steigšus turpināju. “Ne jau ka es gribētu pava­dīt vairāk laika ar savu apnicīgo brāli.”

Viņš nopietni pamāja ar galvu. “Protams.”

Mēs sēdējām un klausījāmies obeliska burvju sa­noņā. Pūlējos atcerēties pēdējo reizi, kad mēs ar Kārteru būtu vienkārši sarunājušies.

“Vai tavs, hmm…” es papliķēju pa galvu. “Tavs draugs ir noderīgs?”

“Ne pārāk,” viņš atzina. “Tavējais?”

Es pakratīju galvu. “Kārter, tu baidies?”

“Drusku.” Viņš bakstīja ar nūjiņu paklāju. “Nē, ļoti.” Paskatījos uz mūsu zagto zilo grāmatu. Tās lapas bija pilnas brīnišķīgu noslēpumu, kurus es nevarēju izlasīt. “Ja nu mums neizdodas?”

“Es nezinu,” viņš teica. “Tā grāmata par siera stihijas piejaucēšanu būtu lietderīgāka.”

“Vai par augļu sikspārņu izsaukšanu.”

“Lūdzu, vairs nekādu augļu sikspārņu.”

Gurdi sasmaidījāmies, un tas bija diezgan patīkami. Taču neko nemainīja. Mēs aizvien bijām pamatīgās ne­patikšanās, bez skaidra plāna, kā no tām izkļūt.

“Varbūt paguli?” viņš ierosināja. “Tu šodien notērēji daudz enerģijas. Es pastāvēšu sardzē, kamēr Basteta at­griežas.”

Viņš tiešām izklausījās noraizējies par mani. Cik mīlīgi.

Es negribēju gulēt. Negribēju neko palaist garām. Taču plakstiņi vai krita ciet.

“Nu, labi,” es piekritu, “tad ar labu nakti un uz blusu jakti.”

Apgūlos, taču manai dvēselei — manam ba — bija citi plāni.

20 Es apciemoju zvaigžņoti vizuļojošo dievieti

sendija

Ne prātā nenāca, ka tas ir tik satraucoši. Kārters tika stāstījis, kā viņa ba miegā atstāj miesas, taču pašai to piedzīvot bija pavisam kas cits. Tas bija daudz ļaunāk par manu vīziju Laikmetu zālē.

Tā nu es planēju gaisā kā zaigojošs putnveidīgs gars. Bet mans ķermenis bija lejā, ciešā miegā. Mēģinot to ap­rakstīt vien, man jau apsāpas galva.

Pirmais, kas man iešāvās prātā, noraugoties uz savu aizmigušo miesu: ak Kungs, es izskatos drausmīgi! Ska­tīties uz sevi spogulī vai bildēs, kas ievietotas draugu tīmekļa vietnēs, jau bija gana šausmīgi, bet redzēt sevi dzīvajā — vienkārši neciešami. Mani mati atgādināja vārnas ligzdu, linu pidžama galīgi nepiestāvēja, un tā pumpa uz zoda bija vienkārši gigantiska.

Otrā doma, kas ienāca prātā, nopētot savādi mirgu­ļojošo ba apveidu: galīgi garām! Man bija vienalga, ka mirstīgie mani neredz. Pēc nelāgās pieredzes klijas ādā

man prātā nenāca plivināties riņķī kā Seidijgalvas cā­lim. Kārteram tas der, bet man ir savas prasības.

Es jutu raustīgās Duātas straumes mēģinām ievilkt manu ba tur, kur dvēseles devās savās vīzijās, taču es vēl nebiju gatava. Stipri koncentrējos un iztēlojos savu pa­rasto izskatu (nu labi, iespējams, vēlamo izskatu — ne­daudz uzlabotu parasto versiju). Un, voilа, mans ba pārvērtās caurspīdīgā un mirdzošā cilvēka formā, taču nu jau tas līdzinājās kārtīgam rēgam.

Tas nu būtu darīts, es nodomāju. Un ļāvu straumēm aizraut sevi līdzi. Pasaule satumsa.

Vispirms es biju nekurienē — tumšā tukšumā. Tad no pustumsas iznira jauneklis.

“Atkal tu,” viņš teica.

Saminstinājos.

Godīgi — tu taču tagad mani jau labi pazīsti. Tas nav man raksturīgi. Taču puisis bija tas pats, ko redzēju vīzijā Laikmetu zālē. Tas ļoti smukais puisis ar melno talāru un izpūrušajiem matiem. Tumši brūno acu ska­tiens mani ārkārtīgi satrauca, un es ļoti priecājos, ka vairs neesmu spožs cālis.

Es mēģināju vēlreiz un pārdabūju pār lūpām veselus trīs vārdus: “Ko tu šeit…”

“…daru?” viņš sacīja, galanti pabeigdams manu jau­tājumu. “Astrālie ceļojumi un nāve ir ļoti līdzīgi.”

“Īsti nezinu, ko tas nozīmē,” es teicu. “Vai man būtu jāuztraucas?”

Viņš pielieca galvu, it kā apdomādams jautājumu. “Ne šajā ceļojumā. Viņa tikai grib ar tevi parunāt. Ej!”

Viņš pamāja ar roku, un tumsā atvērās durvis. Es tiku aizrauta turp.

“Vai es tevi vēl satikšu?” es jautāju.

Taču puisis bija pazudis.

Attapos greznā dzīvoklī debesu vidū. Dzīvoklim ne­bija nedz sienu, nedz griestu, bet grīda — caurspīdīga un pavēra skatam pilsētas ugunis no putna lidojuma. Zem kājām peldēja mākoņi. Gaisam būtu jābūt stindzi­noši aukstam un par daudz retinātam, lai būtu viegli vilkt elpu, taču man bija silti un patīkami.

Uz asinssarkana paklāja ap stikla kafijas galdiņu puslokā stāvēja melni ādas dīvāni. Kamīnā dega uguns. Vietā, kur jābūt sienām, gaisā karājās grāmatplaukti un gleznas. Stūrī bija melna granīta lete, un aiz tās kāda sieviete gatavoja tēju.

“Esi sveicināta, mans bērns,” viņa teica.