Sarkanā piramīda

pienācās turēties pa gabalu no senās Ēģiptes valdnieka. Tā jau gatavojās nokost man seju, kad aiz muguras iz­nira tumšs tēls un iekliedzās: “Mange des mujfinsr

Šņākt!

Sfinksa izkūpēja.

Es mēģināju piecelties, bet nespēju. Seidija pieklupa klāt. “Kārter! Ak Dievs, vesels?”

Es sablisinājos pret to otro, to, kas bija mani izglā­busi: garš, slaiks stāvs melnā lietusmēteli ar kapuci. Ko viņa tur kliedza? Ēdiet kēksiņus? Kas tas par kaujas sau­cienu?

Viņa nosvieda lietusmēteli, un, ilkņus atiezusi, man uzsmaidīja sieviete leopardādas vingrošanas kostīmā, ar dzeltenām acīm, kas dega kā spuldzes.

“Būsit noilgojušies?” ieprasījās Basteta.

18. Kas notiek, ja satracina augļu sikspārņus

kārters

Mēs saspiedāmies zem lielas, baltas valdības ēkas dzegas un vērojām, kā Konkordijas laukumā gāž lietus. Parīze tādā laikā ir draņķīga. Ziemas debesis bija sma­gas un zemas, bet aukstais, mitrais gaiss ēdās līdz pat kaulam. Nebija nedz tūristu, nedz gājēju. Visi, kam pie­tika prāta, sēdēja mājās un pie kamīna dzēra ko nebūt karstu.

Pa labi caur pilsētu gausi vijās Sēna. Milzīgā lau­kuma otrā pusē Tilerī dārzus ieskāva bieza migla.

Laukuma vidū vientuļš un tumsnējs pacēlās Ēģiptes obelisks. Mēs gaidījām, ka ārā izlēks vēl ienaidnieki, taču neviens nenāca. Es atcerējos — Zia tika teikusi, ka artefaktiem divpadsmit stundas jāatdziest, līdz tos var atkal izmantot. Cerēju, ka viņai bija taisnība.

“Stāvi mierā,” Basteta pavēlēja.

Es sarāvos, kad viņa piespieda roku man pie krūtīm. Basteta kaut ko nočukstēja ēģiptiešu valodā, un sāpes pamazām mitējās.

“Lauzta riba,” viņa paziņoja. “Tagad labāk, taču tev vismaz dažas minūtes jāatpūšas.”

“Bet kā tad burvji?”

“Pagaidām lai paliek. Māja pieņems, ka esat teleportējušies kaut kurp citur.”

“Kāpēc?”

“Parīze ir Četrpadsmitais noms — Desžardēna mītne. Jūs būtu galīgi ķerti, ja mēģinātu paslēpties viņa terito-

. . _ 5)

rija.

“Lieliski,” es nopūtos.

“Turklāt amuleti jūs sargā',’ Basteta piebilda. “Es varētu atrast Seidiju jebkur, jo esmu devusi solījumu viņu aiz­sargāt. Taču amuleti apslēpj jūs Seta un citu burvju acīm.” Es iedomājos par tumšo istabu Pirmajā nomā, kur visi bērni raudzījās eļļas bļodās. Vai viņi tagad meklēja mūs? Doma uzdzina šermuļus.

Es mēģināju apsēsties un atkal saviebos.

“Paliec mierā,” Basteta pavēlēja. “Kārter, tev nudien derētu iemācīties krist kā kaķim.”

“Es pie tā piestrādāšu,” es apsolīju. “Kā iespējams, ka tu vēl esi dzīva? Tās kaķa deviņas dzīves, ja?”

“Ak, tā ir tikai muļķīga teiksma. Es esmu nemirstīga’.' “Bet skorpioni!” Seidija pievirzījās tuvāk drebēdama un pār pleciem pārvilkdama Bastetas lietusmēteli. “Mēs redzējām, kā tie tevi aprij!”

Basteta iemurrājās. “Mīļo Seidij, tu raizējies! Jāteic, ka esmu strādājusi pie daudziem faraonu bērniem, bet jūs abi…” Viņa izskatījās no tiesas saviļņota. “Man žēl, ja sagādāju jums raizes. Taisnība: skorpioni mani pārmāca gandrīz pilnībā. Es tos aizturēju, cik ilgi spēju. Pēc tam man pietika spēka, lai pārvērstos par Mafinu un ieslī­dētu Duātā.”

“Man likās, ka tev ar portāliem diez ko neveicas,” es ieminējos.

“Pirmkārt, Kārter, Duātai ir daudz ieeju un izeju, daudz dažādu reģionu un slāņu: Bezdibenis, Nakts upe, Mirušo valstība, Dēmonu valstība…”

“Izklausās burvīgi,” nomurmināja Seidija.

“Jebkurā gadījumā portāli ir kā durvis. Tie slīd pa Duātu, lai vienu mirstīgās pasaules daļu savienotu ar citu. Un jā, man tie diez ko neklausa. Taču es esmu Duātas radība. Ja esmu viena, varu diezgan viegli ieslīdēt tuvākajā slāni un ātri patverties.”

“Un ja viņi tevi nogalinātu?” es jautāju. “Tas ir, no­galinātu Mafinu?”

“Tas mani aiztriektu Duātas dzīlēs. Tikpat labi va­rētu mani iestatīt spainī ar cementu un iemest jūras vidū. Paietu gadi, varbūt gadsimti, līdz es būtu pietiekami spēcīga, lai atgrieztos mirstīgo pasaulē. Par laimi, tā ne­notika. Es uzreiz atgriezos, taču, kad tiku līdz muzejam, burvji jau bija jūs sagūstījuši.”

“Mēs netikām gluži sagūstīti,” es iebildu.

“Tiešām, Kārter? Cik ilgi jūs atradāties Pirmajā nomā, līdz viņi izlēma jūs nogalināt?”

“Hmm, apmēram divdesmit četras stundas.”

Basteta nosvilpās. “Viņi ir kļuvuši draudzīgāki! Sa­vulaik mēdza satriekt pīšļos dievu iemiesotājus pirmajās minūtēs.”

“Mēs neesam, pag’, kā tu mūs nosauci?”

Seidija atbildēja, runādama, it kā būtu transā: “Iemie­sotāji. Tie mēs esam, vai ne? Tādēļ Zia no mums tā bai­dījās, tādēļ Desžardēns grib mūs nogalināt.”

Basteta papliķēja Seidijas celi. “Tev vienmēr bijusi gudra galva, dārgumiņ.”

“Paga,” es teicu. “Tu gribi teikt, ka mūsos iemiesoju­šies dievi? Tas nav iespējams. Man šķiet, es zinātu, ja…” Tad es iedomājos par balsi man galvā, kas mudināja slēpties, kad satiku Iskanderu. Iedomājos par visu, ko pēkšņi spēju, — piemēram, cīnīties ar zobenu un uzburt burvju bruņas. Tas nebija nekas tāds, ko es būtu apguvis mājmācībā.

“Kārter,” Seidija teica. “Kad Rozetas akmens sašķīda, tas atbrīvoja piecus dievus, vai ne? Tētis apvienojās ar Ozīrisu. Tā Amoss mums teica. Sets… es nezinu. Viņš kaut kā aizbēga. Bet tu un es…”