Sarkanā piramīda

Es mēģināju lidot klāt, taču es biju iestrēdzis uz vie­tas un bezpalīdzīgi planēju, tā ka atlika vien noskatīties.

Alā atbalsojās smiekli. No tumsas bariem vien izvirda mūdži: krupji, dēmoni ar dzīvnieku galvām un pat vēl dīvaināki briesmoņi, pa pusei ieslēpušies tumsā. Es sapratu, ka tie ir gulējuši slēpnī, gaidīdami Amosu. Priekšgalā uznira kvēlojošs siluets — Sets, taču viņa ap­rises tagad bija daudz skaidrākas, un šoreiz tas nebija cilvēks. Viņa ķermenis bija izdēdējis, gļotains un melns, bet galva kā mežonīgam zvēram.

“Bon soir, Amos,” Sets sveicināja. “Cik jauki, ka va­rēji ierasties. Ies jautri!”

Pietrūkos sēdus, atkal savā ķermenī, un sirds man sitās.

Amoss ir sagūstīts. Es biju par to pārliecināts. Un vēl ļaunāk… Sets kaut kā bija zinājis, ka Amoss nāks. Es at­cerējos, ka Basteta kaut ko bilda par serpopardiem, kas ielauzās Amosa mājā. Viņa teica, ka nocietinājumi ir sabotēti un ka tikai Mājas burvis būtu varējis to paveikt. Sāka mosties briesmīgas aizdomas.

Es ilgi raudzījos tumsā, klausīdamies, kā sīkucis man līdzās miegā murmina buramvārdus. Kad nevarēju vairs ilgāk izturēt, es ar prāta spēku atvēru durvis, tāpat kā tiku darījis Amosa savrupmājā, un izlavījos laukā.

Klaiņoju pa tukšo tirgus laukumu, domādams par tēti un Amosu. Atkal un atkal prātā pārliku visu, kas noti­cis, mēģinādams saprast, ko būtu pienācies darīt citādi, lai viņus glābtu. Un tad es ieraudzīju Ziu.

Viņa skrēja pār pagalmu kā vajāta, taču manu uz­manību īpaši piesaistīja mirdzoši melnais mākonis ap viņu — it kā viņu kāds būtu ietinis mirguļojošā tumsā. Pieskrējusi pie aklas sienas, viņa novēcināja roku. Pēkšņi uzradās durvis. Satraukti atskatījusies, Zia ienira iekšā.

Es, protams, sekoju.

Klusām lavījos uz durvīm. Dzirdēju Zias balsi, taču nevarēju saprast, ko viņa saka. Tad durvis sāka sacietēt un pārvērsties atpakaļ par mūri, tāpēc izšķīros. Spruku iekšā.

Iekšā Zia bija viena, ar muguru pret mani, nometu­sies ceļos akmens altāra priekšā, un kaut ko klusi skan­dēja. Sienas bija rotātas ar senās Ēģiptes zīmējumiem un mūslaiku fotogrāfijām.

Ziu vairs neietina mirdzošā ēna, taču notika kas vēl dīvaināks. Es biju grasījies Ziai pastāstīt par savu murgu, taču tas man galīgi izkrita no prāta, kad ieraudzīju, ko viņa dara. Viņa salika plaukstas tā, it kā turētu putnu, un parādījās spīdoši zila lode apmēram golfa bumbiņas lielumā. Aizvien skandēdama, viņa pacēla rokas. Lode uzšāvās gaisā un pazuda griestos.

Sestais prāts man teica, ka manām acīm nekas tāds nebija domāts.

Es prātoju, kā izlavīties no telpas. Viena problēma — durvis bija pazudušas. Citas izejas nebija. Tas bija tikai laika jautājums, līdz — ui!

Varbūt es sacēlu troksni. Varbūt bija pieslēgušās viņas burves maņas. Taču, pirms es paspēju reaģēt, Zia izvilka savu nūjiņu un pagriezās pret mani, liesmām mirguļo­jot pa bumeranga malu.

“Čau,” es satraukts teicu.

Dusmas viņas sejā nomainīja pārsteigums, tad vaigs atkal savilkās nikns. “Kārter, ko tu šeit dari?”

“Vienkārši pastaigājos. Es ieraudzīju tevi pagalmā, tāpēc…”

“Tas ir kā — ieraudzīji?”

“Nu… tu skrēji, un ap tevi bija tie melnie, mirdzošie putekļi un…”

“Tu redzēji to? Neiespējami.”

“Kā tā? Kas tas bija?”

Viņa nometa nūjiņu, un uguns noplaka. “Man nepa­tīk, ja mani izseko, Kārter.”

“Piedod. Domāju, ka tev ir nepatikšanas.”

Viņa pavēra muti, taču acīmredzami pārdomāja. “Nepatikšanas… mjā, var teikt.”

Viņa smagi apsēdās un nopūtās. Sveču gaismā viņas dzintara acis izskatījās tumšas un skumjas.

Zia skatījās uz fotogrāfijām aiz altāra, un nu es sa­pratu, ka dažās no tām ir redzama viņa. Tur bija maza meitene, kas basām kājām stāv kleķa mājas priekšā, aiz­vainoti šķielēdama uz kameru, it kā negribētu bildēties. Tai līdzās lielākā attēlā bija redzams vesels ciemats Nīlas krastā — tāda vieta, kurp tētis dažkārt mēdza mani vest, kur pēdējo divu tūkstošu gadu laikā nekas daudz nebija mainījies. Ciematnieku pūlis smaidīja un māja kamerai, it kā kaut ko svinētu, un mazā Zia sēdēja kādam vīram uz pleciem — droši vien viņas tēvs. Citā bildē bija visa ģimene: Zia sadevusies rokās ar māti un tēvu. Varēja būt parasta fellahu ģimene jebkur Ēģiptē, taču viņas tētim bija īpaši laipnas, mirdzošas acis. Man šķita, ka viņam droši vien piemitusi laba humora izjūta. Zias mammas seja bija atsegta, un viņa smējās, it kā virs tikko būtu iz­spēris garšīgu joku.

“Tavējie izskatās forši,” es teicu. “Vai tās ir tavas mā­jas?”

Zia atkal gandrīz saskaitās, tomēr savaldījās. Vai ari vienkārši bija pagurusi. “Tās bija manas mājas. Ciemata vairs nav.”

Es gaidīju, nebūdams pārliecināts, vai drīkst prasīt. Mēs pārmijām skatienus, un es nopratu, ka viņa izsver, cik daudz man stāstīt.

“Mans tēvs bija zemkopis,” viņa teica, “bet strādāja arī pie arheologiem. Brīvajā laikā viņš meklēja tuksnesi artefaktus un jaunas izrakumu vietas.”

Es pamāju. Tas nebija nekas neparasts. Ēģiptieši gad­simtiem šādi piepelnījušies.