Sarkanā piramīda

“Kādu vakaru, kad man bija astoņi gadi, tēvs atrada statuju,” viņa stāstīja. “Nelielu, taču ļoti retu: no sarkana akmens izgrebtu briesmoņa statuju. Tā gulēja, aprakta bedrē kopā ar daudzām citām statujām, kas visas bija saplēstas. Taču šī kaut kā bija palikusi vienā gabalā. Viņš to pārnesa mājās. Viņš nezināja… Viņš nesaprata, ka burvji iesloga briesmoņus un garus šādās statujās un saplēš, lai iznīcinātu viņus. Tēvs pārnesa nesaplēsto sta­tuju uz mūsu ciematu, un… un nejauši izlaida…”

Zias balss drebēja. Viņa raudzījās bildē, kur viņas tēvs smaidīja, turēdams meitas roku.

“Zia, man žēl.”

Viņa sarauca pieri. “Mani atrada Iskanders. Viņš un citi burvji briesmoni iznicināja… taču bija par vēlu. Viņi atrada mani saritinājušos pavardā zem niedrēm, kur māte bija mani paslēpusi. Es vienīgā izdzīvoju.”

Es mēģināju iedomāties, kā Zia izskatījās, kad Iskanders viņu atrada: maza meitenīte, kas zaudējusi visu, ciemats vienās drupās. Bija grūti viņu šādi iztēloties.

“Tātad šī telpa ir tavas ģimenes svētnīca,” es minēju. “Tu nāc šurp viņus pieminēt.”

Zia truli paskatījās manī. “Tur jau tā nelaime, Kārter. Es neatceros. Iskanders man stāsta par pagātni. Viņš man iedeva šīs bildes, paskaidroja, kas noticis. Bet… es vispār neko neatceros.”

Es jau gatavojos teikt: “Bet tev bija tikai astoņi gadi.” Bet tad aptvēru, ka man bija tikpat, kad nomira mamma, kad mūs ar Seidiju izšķīra. Es to visu tik skaidri atcerējos. Es aizvien redzēju mūsu māju Losandželosā un kā naktī no pagalma verandas pār okeānu mirdzēja zvaigznes. Tētis mēdza mums stāstīt aizraujošas teiksmas par zvaig­znājiem. Pēc tam katru vakaru pirms gulētiešanas mēs ar Seidiju saritinājāmies uz dīvāna kopā ar mammu un cīnījāmies par viņas uzmanību, un viņa mums teica, lai neticam nekam, ko tētis melš. Viņa zinātniski izskaid­roja, kā zvaigznes radušās, viņa runāja par fiziku un ķī­miju, it kā mēs būtu viņas koledžas studenti. Atceroties to visu, es prātoju, vai viņa necentās mūs brīdināt, sak, neticiet tiem dieviem un mītiem. Tie ir pārāk bīstami.

Prātā stāvēja mūsu pēdējais kopīgais ģimenes brau­ciens uz Londonu un cik satraukti lidmašīnā šķita mamma un tētis. Es atcerējos, kā tētis atgriezās vecvecāku dzī­voklī pēc tam, kad mamma bija pagalam, un stāstīja, ka noticis nelaimes gadījums. Uzreiz zināju, ka ir traki, jo es nekad nebiju redzējis tētim raudam.

Sīkās nianses, kas pagaisa no atmiņas, darīja mani traku, piemēram, mammas smarža vai viņas balss skaņa. Jo vecāks kļuvu, jo ciešāk es turējos pie šīm nian­sēm. Es nespēju iedomāties, ka varētu visu aizmirst. Kā gan Zia to varēja izturēt?

“Varbūt…” es centos atrast īstos vārdus. “Varbūt tu vienkārši…”

Viņa pacēla roku. “Kārter, tici man. Esmu mēģinā­jusi atcerēties. Nav jēgas. Iskanders ir vienīgā ģimene, kāda man jebkad bijusi.”

“Un draugi?”

Zia lūkojās manī tā, it kā es būtu pateicis kādu sveš­vārdu. Es apjēdzu, ka Pirmajā nomā neesmu redzējis nevienu, kas būtu aptuveni mūsu vecumā. Visi bija vai nu daudz jaunāki, vai vecāki.

“Man nav laika draugiem,” viņa atbildēja. “Turklāt, kad jaunuzņemtajiem paliek trīspadsmit, viņus norīko uz citiem nomiem visā pasaulē. Es esmu vienīgā, kas palikusi šeit. Man patīk vientulība. Ir labi.”

Man uz kakla mati sacēlās stāvus. Es nez cik reižu esmu teicis gandrīz to pašu, kad cilvēki man jautājuši, kā ir mācīties mājās kopā ar tēti. Vai man nepietrūkst draugu? Vai es negribētu normālu dzīvi? “Man patīk vientulība. Ir labi.”

Es centos iedomāties Ziu, kas mācās parastā skolā, iegaumē skapīša atslēgas kombināciju, tusējas kafejnīcā. Es nespēju to iztēloties. Iedomājos, ka viņa būtu tikpat apjukusi, cik es.

“Zini ko?” es teicu. “Pēc pārbaudījumiem, pēc Dē­monu dienām, kad viss norims…”

“Nekas nenorims.”

“…es aizvedīšu tevi uz tirdzniecības centru.”

Viņa samirkšķināja acis. “Uz tirdzniecības centru? Kādēļ?”

“Patusēties,” es teicu. “Nopirksim hamburgerus, no­skatīsimies filmu.”

Zia vilcinājās. “Vai tas ir tas, ko jūs saucat par ran­diņu?”

Laikam jau izskatījos kā galīgais āpsis, jo Zia pat pa­smaidīja. “Tu izskaties pēc govs, kas dabūjusi ar lāpstu.” “Es nedomāju… es vienkārši…”

Viņa smējās, un pēkšņi bija vieglāk iztēloties viņu kā parastu vidusskolnieci.

“Es gaidīšu to tirdzniecības centra pasākumu, Kārter,” viņa teica. “Tu esi vai nu ļoti interesants… vai gaužām bīstams.”

“Lai būtu interesants.”

Viņa pamāja ar roku, un uzradās durvis. “Tagad ej. Un uzmanies. Nākamreiz, kad lavīsies man pakaļ, tev var arī nepaveikties.”

Pie durvīm es pagriezos. “Zia, kas bija tie melnie, spīdīgie putekļi?”

Viņas smaids nozuda. “Neredzamības burvestība.

Tikai ļoti spēcīgi burvji spēj redzēt tai cauri. Tev nebūtu jāredz.”

Viņa raudzījās manī, gaidot atbildi, bet man nebija, ko teikt.

“Varbūt tai… beidzies derīguma termiņš vai tamlī­dzīgi,” es izmocīju. “Un vai drīkstu jautāt, kas tā par zilu lodi?”

Viņa sarauca pieri. “Kas tāds?”

“Tas, ko tu palaidi vaļā un kas uzlidoja griestos.”

Viņa izskatījās samulsusi. “Es… es nezinu, ko tu ar to domā. Varbūt sveču gaismā norēgojās.”