Sarkanā piramīda

Nē\ Es vēlreiz nodomāju. Nedari to\

Bet Ozīriss nogūlās. Zārks derēja kā uzliets.

Dievi uzgavilēja, bet, pirms Ozīriss paguva piecelties, Sets sasita plaukstas. Virs kastes parādījās zelta vāks un ar skaļu troksni uzkrita tai virsū.

Ozīriss dusmās iekliedzās, bet kliedzieni skanēja ap­slāpēti.

Vākam priekšā aizslēdzās slēdzenes. Citi dievi metās uz priekšu, lai iejauktos, — atkal uzradās pat tas puisis, ko satiku iepriekš, — bet Sets bija ātrāks. Viņš piecirta kāju tik stipri, ka akmens grīda notrīcēja. Dievi paklupa cits pār citu kā domino kauliņi. Vilku vīri izvilka savus šķēpus, un dievi bailēs atkāpās.

Sets izteica burvju vārdu, un gaisā parādījās milzīgs katls, kurā kaut kas vārījās. Tas apgāzās un pāri zārkam izlēja kausētu svinu, aizsprostojot to ciet un, visticamāk, uzkarsējot zārka iekšieni līdz tūkstoš grādiem.

“Nelieti!” Izīda iekliedzās. Viņa tuvojās Setam un sāka skaitīt lāstu, bet tas pacēla roku. Izīda pacēlās virs grīdas un ar rokām skrāpēja sev seju. Viņas lūpas bija sakniebtas kā cīņā ar neredzamu žņaudzēju.

“Ne šodien, jaukā Izīda,” Sets nomurrāja. “Šodien es esmu valdnieks. Un tavs bērns nekad nepiedzims!”

Pēkšņi no pūļa izskrēja cita dieviete — slaika sieviete zilā tērpā. “Vīrs, nē!”

Viņa nogrūda Setu gar zemi, un viņš uz brīdi izlaida grožus no rokām. Izīda nokrita uz grīdas un strauji ievilka elpu. Otrā dieviete iesaucās: “Bēdz!”

Izīda pietrūkusies metās skriešus.

Sets piecēlās kājās. Man likās, viņš sitīs dievietei zilajā kleitā, bet Sets tikai nošņācās. “Stulbā sieva! Kura pusē tu esi?”

Viņš vēlreiz piesita kāju, un zeltītais zārks ieslīga grīdā.

Sets dzinās pakaļ Izīdai. Pie pils robežas Izīda pārvēr­tās mazputniņā un aizlaidās. Sets izšāva dēmona spārnus un metās viņai pakaļ.

Tad pēkšņi es biju tas putns. Es biju Izīda, kas izmi­sīgi lidoja pāri Nīlai, jutu Setu aiz muguras — tuvoja­mies. Tuvojamies.

Tev jāizbēg, Izīdas balss skanēja man galvā. Atrieb Ozirisu. Kronē Horu par valdnieku!

Brīdī, kad man likās, ka sirds nupat pārsprāgs, es sa­jutu roku sev uz pleca. Attēli pagaisa.

Vecais skolotājs Iskanders stāvēja man blakus ar raižpilnu vaigu. Mirdzoši hieroglifi dejoja viņam apkārt.

“Piedod, ka iejaucos,” viņš ierunājās nevainojamā angļu valodā. “Bet tu gandrīz nomiri.”

Tad man kājas sagrīļojās, un es zaudēju samaņu.

Kad atmodos, biju saritinājusies pie Iskandera kā­jām uz pakāpiena pie tukšā troņa. Mēs zālē bijām vieni paši, un tā bija tumša, spīdinājās vien hieroglifi, kas vir­puļoja visapkārt.

“Esi sveicināta atpakaļ,” viņš teica. “Tev laimējies, ka izdzīvoji.”

Par to es drusku šaubījos. Sajūta bija tāda, ka galva būtu vārīta eļļā.

“Atvainojos,” es teicu. “Es negribēju…”

“Skatīties uz attēliem? Un tomēr tu to darīji. Tavs ba pameta ķermeni un iegāja pagātnē. Vai tevi neviens ne­brīdināja?”

“Brīdināja,” es atzinu. “Bet… tie attēli mani pievilka.” “Mmm.” Iskanders skatījās tālumā, kā atcerēdamies kaut ko no seniem laikiem. “Tiem ir grūti pretoties.”

“Jūs runājat nevainojamā angļu valodā,” es iemi­nējos.

Iskanders pasmaidīja. “Kā tu zini, ka es runāju an­gliski? Varbūt tu runā grieķiski.”

Es cerēju, ka viņš joko, bet kas to lai zina. Viņš šķita tik vārs un laipns, un tomēr… bija sajūta, ka sēžu blakus atomreaktoram. Bija sajūta, ka viņā slēpjas vairāk briesmu, nekā es gribēju zināt.

“Jūs taču neesat tik vecs?” es jautāju. “Es domāju — tik vecs, lai atcerētos Ptolemaja laikus?”

“Es esmu tieši tik vecs, mana dārgā. Es piedzimu Kleopatras VII valdīšanas laikā.”

“Nu, piedodiet.”

“Goda vārds. Man nācās pieredzēt Ēģiptes pēdējās dienas, pirms tā muļķa valdniece atdeva mūsu valsti romiešiem. Es biju pēdējais burvis, kas izgāja apmācību, pirms Dzīvības mājai nācās noiet pagrīdē. Zudībā aiz­gāja daudzi no mūsu vērtīgākajiem noslēpumiem, ieskaitot burvestības, ko mans skolotājs izmantoja, lai paildzinātu manu mūžu. Burvji arī mūsdienās dzīvo ilgi — dažkārt pat gadsimtiem ilgi —, bet es esmu dzī­vojis jau divas tūkstošgades.”

“Tad tu esi nemirstīgs?”

Smiekls pārgāja kāsā. Sakņupis viņš piegrūda plauk­stu pie mutes. Es gribēju viņam palīdzēt, bet nezināju — kā. Spīdošie hieroglifi visapkārt nomirgojuši apdzisa.

Beidzot klepus rimās.

Viņš ievilka elpu. “Ne tuvu nemirstīgs, mīļā. Īste­nībā…” Balss noklusa. “Bet tas nav svarīgi. Ko tu redzēji savā vīzijā?”

Droši vien vajadzēja klusēt. Es negribēju, lai mani pārvērš par kukaini tāpēc, ka esmu pārkāpusi kaut kā­dus noteikumus, un tas, ko redzēju, mani pārbiedēja — it īpaši, kad pārvērtos mazputniņā. Bet bija grūti turē­ties pretī Iskandera laipnībai. Es viņam visu izstāstīju. Nu, gandrīz visu. Noklusēju par smuko puisi, un jā, es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet man bija kauns. Nospriedu, ka pa daļai vainojama mana trakā iztēle, jo seno ēģip­tiešu dievi nevarēja būt tik izskatīgi.

Iskanders brīdi sēdēja, sizdams spieķi pret pakāpie­niem. “Tu redzēji ļoti senus notikumus, Seidij: kā Sets ar varu pārņēma Ēģiptes troni. Viņš paslēpa Ozīrisa zārku, un Izīda pārmeklēja visu pasauli, lai to atrastu.”

“Tad viņa to atguva?”