Sarkanā piramīda

“Jums viņš ir jāatrod!” Seidija kliedza. “Vai tad jums nav kaut kādas burvju meklēšanas sistēmas vai…”

“Mēs jau meklējam,” Desžardēns atteica. “Bet par Amosu raizēties jūs nedrīkstat. Jums jāpaliek šeit. Jums nepieciešama… apmācība.”

Man uzmācās aizdomas, ka uz lūpām viņam bija cits vārds, ne tik jauks kā apmācība.

Iskanders mani uzrunāja. Viņa balss izklausījās laipna.

“Skolotājs brīdina, ka Dēmonu dienas sākas rit saul­lēktā,” Desžardēns tulkoja. “Jums jābūt drošā vietā.”

“Bet mums ir jāatrod tētis!” es izsaucos. “Bīstami dievi ir brīvībā. Mēs redzējām Serketu. Un Setu!”

Pēc šiem vārdiem Iskandera vaigs savilkās drūmāks. Viņš pagriezās un teica Desžardēnam kaut ko, kas iz­klausījās pēc pavēles. Desžardēns iebilda. Iskanders at­kārtoja teikto.

Desžardēnam tas acīm redzami nepatika, bet viņš paklanījās pret savu skolotāju. Tad viņš uzlūkoja mani. “Virslektors vēlas dzirdēt jūsu stāstu.”

Un tā nu es stāstīju, un Seidija iejaucās katru mīļu reizi, kad es apklusu, lai ievilktu elpu. Interesantākais, ka mēs abi nesarunājuši izlaidām vienu un to pašu. Mēs nepieminējām ne Seidijas burvju spējas, ne tikšanos ar ba, kas mani nosauca par valdnieku. Es fiziski nespēju pieminēt tos notikumus. Kad mēģināju par to ierunā­ties, balss man galvā čukstēja: par to nē. Ciet klusu.

Kad stāsts bija galā, es paskatījos uz Ziu. Viņa neko neteica, bet vēroja mani diezgan satraukta.

Iskanders ar savu spieķi uz pakāpiena uzvilka apli. Gaisā saradās vēl vairāk hieroglifu un aizspurdza projām.

Pēc brīža Desžardēnam sāka zust pacietība. Paspēris soli uz priekšu, viņš nomērīja mūs ar niknu skatu. “Jūs melojat. Tas nevarēja būt Sets. Lai spētu palikt šajā pa­saulē, viņam būtu nepieciešams spēcīgs saimniekorganisms, kas viņu uzņemtu. Ļoti stiprs.”

“Klausies, tu,” Seidija izspēra. “Nezinu, kas tie par saimniekorganismiem, bet es redzēju Setu pati savām acīm. Tu taču arī biji Britu muzejā, tā ka to pašu vaja­dzēja redzēt arī tev. Un ja Kārters viņu redzēja Fēniksā, Arizonā, tad…” Viņa man uzmeta šaubīgu skatu. “Tad viņš varbūt tomēr nav traks.”

“Paldies, māšel,” es nomurmināju, bet Seidija tikai nupat bija iesildījusies.

“Un, runājot par Serketu, arī viņa ir īsta. Mūsu drau­dzene, mana kaķene, Basteta, gāja bojā, mūs aizsargā­jot!”

“Tātad,” Desžardēns ledaini noskaldīja, “tu atzīsti, ka esat sadarbojušies ar dieviem. Tas mūsu izmeklēšanu padara daudz vienkāršāku. Basteta nav jūsu draudzene.

Dievi ir vainojami Ēģiptes sabrukumā. Ir aizliegts iz­saukt viņu spējas. Burvji ir zvērējuši neļaut dieviem iejaukties mirstīgo pasaulē. Mums ir jāizmanto viss savs spēks, lai stātos tiem pretī.

“Basteta teica, ka jūs esot paranoiķi,” Seidija pie­bilda.

Burvis sažņaudza dūri, un gaisā iesmaržojās pēc ozona, kā pērkona negaisa laikā. Man matiņi uz spranda sacēlās stāvus gaisā. Zia nostājās mums priekšā, pirms lēcās kas nelabojams.

“Desžardēna kungs,” viņa lūdzoši bilda, “kaut kas dīvains tiešām notika. Kad es sasēju skorpionu dievieti, viņa pārvērtās gandrīz nekavējoties. Es nespēju viņu aizraidīt uz Duātu pat ar visām septiņām lentām. Spēju pārtraukt viņas saikni ar saimniekorganisinu tikai uz neilgu brīdi. Iespējams, tās baumas par citiem izbēgu­šajiem…”

“Kādiem citiem izbēgušajiem?” es ieprasījos.

Viņa negribīgi uz mani paskatījās. “Pagājušonakt no relikvijām visā pasaulē atbrīvoti citi dievi, daudzi dievi. Kā tāda ķēdes reakcija…”

“Zia!” Desžardēns iesaucās. “Tā ziņa nav domāta svešām ausīm.”

“Paklau,” es teicu, “kungs, ser, lai kas tu būtu, — Bas­teta mūs brīdināja, ka tā notiks. Viņa teica, ka Sets at­brīvos vēl citus dievus.”

“Skolotāj,” Zia lūdza, “ja Maata kļūst vājāka, ja Sets padarījis haosu spēcīgāku, varbūt tāpēc man neizdevās aizsūtīt Serketu atpakaļ.”

“Muļķības,” Desžardēns teica. “Tu esi stipra, Zia, bet iespējams, ka šajā sadursmē tev pietrūka spēka. Un ru­nājot par šiem abiem, baciļi ir iznīcināmi.”

Zia nosarka. Viņa vērsās pie Iskandera. “Skolotāj, lūdzu. Dod man iespēju ar viņiem strādāt.”

“Tu aizmirsti savu vietu!” Desžardēns iesaucās. “Viņi ir vainīgi un likvidējami.”

Man aizsitās elpa. Paskatījos uz Seidiju. Ja nāktos bēgt un jāskrien atpakaļ pa garo zāli, izredzes bija visai mazas…

Vecais vīrs beidzot pacēla galvu un paskatījās uz Ziu ar patiesu sirsnību. Uz brīdi iedomājos, ka Zia varbūt ir viņa maz-maz-maz-mazmeita vai tamlīdzīgi. Viņš ieru­nājās grieķu valodā, un Zia zemu paklanījās.

Izskatījās, ka Desžardēns tūlīt uzsprāgs. Aizkaitināts pasitis malā mantijas stērbeles, viņš aizsoļoja aiz troņa.

“Virslektors ļaus Ziai pārbaudīt jūsu spējas,” viņš dusmīgi nošņāca. “Tikmēr es pārbaudīšu, vai tas, ko stāstāt, ir taisnība vai meli. Par meliem jūs tiksiet so­dīti.”

Es pagriezos pret Iskanderu un paklanījos tāpat kā Zia. Seidija darīja to pašu.

“Paldies, skolotāj,” es teicu.

Sirmgalvis manī ilgi noskatījās. Man jau atkal uzmā­cās sajūta, ka viņš lūko ieskatīties man dvēselē — ne jau kā nelabvēlis. Drīzāk raizēdamies. Tad viņš kaut ko no­murmināja, un es sapratu divus vārdus: Nectanebo un ba.