Sarkanā piramīda

Salīdzinājumā ar pārējām daļām Zāles Ptolemaja laiks šķita īsāks un skumjāks. Tempļi bija mazāki. Vald­nieki un valdnieces no skata šķita izmisuši, slinki vai vienkārši ieslīguši vienaldzībā.

Nemanīja nevienu lielu kauju… izņemot pašās bei­gās. Noskatījos, kā Aleksandrijā iesoļo romieši. Redzēju tumšmatainu sievieti baltā kleitā iesviežam čūsku savas kleitas izgriezumā.

“Kleopatra,” Zia teica, “septītā karaliene ar tādu vārdu. Mēģināja stāties pretī Romas varenībai, un tas viņai ne­izdevās. Līdz ar viņas pašnāvību beidza pastāvēt pēdējā faraonu dzimta. Varenā Ēģiptes nācija pagaisa. Mūsu valoda nogrima aizmirstībā. Senie rituāli tika aizliegti. Dzīvības māja izdzīvoja, bet mums nācās pastāvēt slepe­nībā.”

Nonācām zāles daļā, kas bija sarkana, un vēsture sāka izskatīties pazīstama. Noskatījos, kā arābu armijas iejāj Ēģiptē, un pēc tām nāca turki. Gar piramīdām so­ļoja Napoleona armijas. Ieradās briti un uzbūvēja Suecas kanālu. Kaira lēnām pārvērtās modernā pilsētā. Un se­nās drupas grima dziļāk un dziļāk tuksneša smiltīs.

“Katru gadu,” Zia bilda, “Laikmetu zāle kļūst arvien garāka, lai tajā iekļautos mūsu vēsture. Līdz šim.”

Seidija saņēma mani aiz rokas, un tikai tad atjēdzos, ka esam nonākuši līdz zāles galam.

Mums priekšā slējās paaugstinājums, uz tā stāvēja tukšs tronis — apzeltīts koka krēsls, kam atzveltnē iegrebts senais faraona simbols: sprigulis un aitu gana spieķis.

Uz pakāpiena troņa pakājē sēdēja vecākais vīrs, kādu jebkad biju redzējis. Ada viņam bija kā ietinamais pa­pīrs — brūna, plāna un saburzīta. Sīkais stāvs ietērpts pla­tās, baltās lina drānās. Ap pleciem viņam bija apmesta leoparda āda, un trīcošajā rokā — varens koka spieķis, kam, manuprāt, bija lemts kuru katru mirkli izšļukt no pirkstiem. Bet dīvainākais, ka tieši no viņa, šķiet, nāca spīdošie, lidojošie hieroglifi. Daudzkrāsainie simboli uzradās viņam visapkārt un aizšāvās projām — it kā sirmgalvis būtu kāda maģiska burbuļu pūšamā ierīce.

Pirmajā mirklī pat šaubījos, vai viņš maz vispār ir dzīvs. Aizmiglotās acis vērās tālumā. Tad tās pievērsās man, un manai miesai cauri izšāvās elektrība.

Viņš uz mani neskatījās vienkārši tāpat. Viņš mani skenēja — nolasīdams manu būtību.

Slēpies, kaut kas manī teica.

Es nezināju, no kurienes nāca tā balss, bet kuņģī iemetās krampis. Saspringu, it kā gaidīdams sitienu, un elektriskā kņudoņa rimās.

Sirmgalvim viena uzacs parāvās uz augšu, it kā es būtu viņu pārsteidzis. Atskatījies viņš noteica kaut ko valodā, ko es neatpazinu.

No pustumsas iznira vēl viens stāvs. Es gandrīz iekliedzos. Tas pats vīrs, kas bija Britu muzejā kopā ar Ziu — krēmkrāsas mantijā un ar šķelto bārdu.

Bārdainis paglūnēja uz mums ar Seidiju.

“Es esmu Desžardēns,” viņš teica ar franču akcentu. “Mans skolotājs, Virslektors Iskanders, jūs laipni lūdz Dzīvības mājā.”

Nenāca prātā nekas, ko uz to atbildēt, tāpēc es, pro­tams, uzdevu stulbu jautājumu. “Viņš ir ļoti vecs. Kāpēc viņš nesēž tronī?”

Desžardēna nāsis iepletās, bet sirmgalvis, Iskanders, tikai nosmējās un teica kaut ko tai otrā valodā.

Desžardēns dzedri pārtulkoja: “Skolotājs saka tev pal­dies, ka ievēroji — viņš tiešām ir ļoti vecs. Bet tronis ir paredzēts faraonam. Tas stāvējis tukšs, kopš Roma ieka­roja Ēģipti. Tas ir…comment dit-on7 . Simbolisks. Virslektora uzdevums ir faraonam kalpot un viņu sargāt. Tā­pēc viņš sēž troņa pakājē.”

Es nedaudz satraukts paskatījos uz Iskanderu. Man gribējās zināt, cik gadu viņš jau sēž uz tā pakāpiena. “Ja jūs… ja viņš saprot angļu valodu… kādā valodā viņš

3»

runa?

Desžardēns nošņācās. “Galvenais lektors saprot dau­dzas lietas. Bet viņam labpatīk runāt Aleksandrijas grieķu valodā, kas ir viņa dzimtā mēle.”

Seidija nokremšļojās. “Es atvainojos, viņa dzimtā valoda? Vai tad Aleksandrs Lielais nebija tālu atpakaļ zilajā daļā, pirms tūkstošiem gadu? Tu runā tā, it kā Salamandera kungs būtu…”

“Iskandera kungs,” Desžardēns iesaucās. “Izrādi cieņu!”

Kaut kas atausa man atmiņā: Bruklinā Amoss runāja par burvju likumu, kas aizliedz izsaukt dievus — tas likums bija izdots romiešu laikā, un to izsludināja Virslektors… Iskanders. Noteikti taču kāds cits. Varbūt mēs sarunājāmies ar Iskanderu XXVII vai ko tamlīdzīgu.

Vecais vīrs ieskatījās man acīs un nosmaidīja, it kā zinātu, kas man prātā. Viņš pateica vēl kaut ko grieķiski, un Desžardēns pārtulkoja.

“Skolotājs saka, lai jūs nesatraucaties. Jūs nesauks pie atbildības par jūsu ģimenes iepriekšējiem noziegumiem. Vismaz līdz brīdim, kad būsim jūs izpētījuši sīkāk.”

“Oho… paldies,” es teicu.

“Nesmejies par mūsu devību, puika,” Desžardēns brīdināja. “Jūsu tēvs divreiz pārkāpis mūsu vissvarīgāko noteikumu: vispirms pie Kleopatras adatas, kad viņš mē­ģināja izsaukt dievus un jūsu māte gāja bojā, viņam pa­līdzēdama. Un tad atkal Britu muzejā, kur jūsu tēvs bija tik neprātīgs, ka izmantoja Rozetas akmeni. Tagad arī jūsu tēvocis ir pazudis.”

“Jūs zināt, kas noticis ar Amosu?” Seidija iesaucās. Desžardēns sarauca pieri. “Vēl ne,” viņš atzina.