Sarkanā piramīda

Tas es galvā izdzirdēju tēta balsi: “Taisnīgums no­zīmē, ka visi saņem to, kas viņiem nepieciešams. Un vienīgais ceļš, kā tikt pie tā, kas tev nepieciešams, ir pa­šam to sarūpēt. Vai saproti?”

Es nezinu, kas man uznāca, bet es satvēru savu zo­benu un soļoju pāri aizai. Kājas it kā sakustējās pašas no sevis, pat negaidīdamas, ko izlems smadzenes. Kaut kas manī teica: ļoti slikta doma. Bet kaut kas arī atsaucās: nekā, mums nav bail. Un tā balss neizklausījās pēc ma­nējās. “Kārter,” Seidija izsaucās.

Es turpināju iet uz priekšu. Centos neskatīties uz bez­galīgo tukšumu zem kājām, bet pat doma par bezdibeni uzdzina reiboni. Uz šaurās laipas jutos kā viena no tām zvalstīgajām rotaļlietām, kam iekšā magnēts.

Kad biju tuvāk aizas otrai pusei, durvis iespīdējās kā sarkanas gaismas aizkars.

Ievilku elpu. Varbūt tā sarkanā gaisma ir portāls, tā­pat kā tas smilšu tunelis. Ja es izskriešu cauri pietiekami ātri…

Tad no durvīm izšāvās pirmais duncis.

Mans zobens nokustējās, pirms es pats to apjautu. Duncim pienācās iedurties man krūtīs, bet man kaut kā izdevās to atsist ar zobenu, un duncis aizlidoja bez­dibenī. No durvīm izlidoja vēl divi dunči. Man nekad nav bijusi laba reakcija, bet tagad tā pēkšņi uzlabojās. No viena dunča izvairījos un otru atsitu ar zobena līko asmeni tā, ka tas aizlidoja atpakaļ uz durvīm. Sasodīts, kā man tas izdevās?

Ticis līdz dēļa otram galam, iecirtu zobenu durvju sarkanajā gaismā, kas nomirgojusi apdzisa. Es gaidīju, ka abas karavīru statujas atdzīvosies, bet nekas nenotika. Vienīgā skaņa bija šķindoņa, ar kādu krītošais duncis sitās pret bezdibeņa klintīm. Durvis atkal iemirdzējās. Sarkanā gaisma pārveidojās dīvainā tēlā: pusotru metru garā putnā ar cilvēka galvu. Es pacēlu zobenu, bet Zia iesaucās: “Kārter, nē!”

Dīvainais putns salocīja spārnus. Viņš piemiedza pētīgās acis, apvilktas ar melnu acu zīmuli. Galvā viņam bija uzvilkta melna parūka, un seju klāja grumbas. Pie zoda bija pielīmēta viena no tām faraonu mākslīgajām sapītajām bārdām, kas izskatījās kā otrādi apgriezta zirg­aste. Viņš neizskatījās ļauns, ja neskaita sarkano blāzmu, kas mirgoja visapkārt, un to, ka zemāk par kaklu viņš bija pasaulē lielākais tītars.

Tad mani piemeklēja biedējoša atklāsme: šis bija putns ar cilvēka galvu — tonakt Amosa mājā, kad mana dvēsele pameta ķermeni un aizlidoja uz Fēniksu, es biju iztēlojies tieši tādu pašu tēlu. Man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, bet sametās bail.

Putnam līdzīgais radījums pakašāja akmens grīdu un negaidot pasmaidīja.

“Pari, niswa nafeer',' viņš man teica, vai vismaz tā tas izklausījās.

Zia noelsās. Abas ar Seidiju nobālušas stāvēja man aiz muguras. Laikam jau viņām bija izdevies pārnākt pāri aizai, pirms es ko manīju.

Beidzot izskatījās, ka Ziai izdevies savaldīties. Viņa paklanījās pret putnam līdzīgo radījumu. Seidija darīja tāpat.

Radījums man piemiedza ar aci, it kā mēs tikko būtu izspēlējuši krietnu joku. Tad viņš izgaisa. Sarkanā gaisma nodzisa. Statujas salieca rokas un noņēma dur­vīm priekšā sakrustotos šķēpus.

“Tas bija viss?” es jautāju. “Ko tas tītars teica?”

Zia paskatījās uz mani gandrīz ar izbailēm. “Tas ne­bija tītars, Kārter. Tas bija ba?

Biju dzirdējis to vārdu, bet nespēju atcerēties, ko tas nozīmē. “Kārtējais šausmonis?”

“Cilvēka dvēsele,” Zia teica. “Šajā gadījumā — mirušā gars. Senlaiku burvis, kas atgriezies, lai kalpotu par sargu. Viņi ir atbildīgi par Dzīvības mājas ieeju.”

Viņa skatījās man sejā kā noklātā ar briesmīgām pumpām.

“Kas ir?” es jautāju. “Kāpēc tu uz mani tā skaties?” “Nekas,” viņa atbildēja. “Mums jāsteidzas.”

Viņa paspraucās man garām uz aizas malas un pa­zuda tunelī.

Arī Seidija uz mani dīvaini skatījās.

“Labs ir,” es teicu. “Ko tas putnu vīrs teica? Tu viņu saprati?”

Viņa pamāja. “Viņš tevi sajauca ar kādu citu. Droši vien slikti redz.”

“Kāpēc tā?”

“Tāpēc, ka viņš teica: ej uz priekšu, krietnais vald­niek.”

Iekritu tādā kā nemaņā. Izgājuši cauri tunelim, no­nācām plašā apakšzemes pilsētā ar zālēm un kambariem, bet es atceros tikai daļu no visa.

Griesti bija vismaz astoņus, deviņus metrus augsti, tāpēc nebija sajūta, ka mēs būtu zem zemes. Visos kam­baros slējās milzīgas akmens kolonnas, kādas bija redzē­tas ēģiptiešu drupās, bet šīs bija lieliskā stāvoklī, nokrā­sotas tā, ka līdzinājās palmām. Kolonnu augšgalā slējās zaļas akmens lapas, tāpēc sajūta bija kā mežā. Vara trau­kos dega ugunis. Neizskatījās, ka liesmas dūmotu, un gaiss smaržoja ļoti jauki, kā tirgus garšvielu nodaļā — pēc kanēļa, krustnagliņām, muskatriekstiem un vēl kaut kā nezināma. Pilsēta smaržoja pēc Zias. Es sapratu, ka šeit bija viņas mājas.

Mēs redzējām vēl kādus cilvēkus, pārsvarā vecākus vīriešus un sievietes. Dažiem mugurā bija lina drēbes, citi valkāja mūsdienīgus apģērbus. Viens vīrs uzvalkā pagāja mums garām, it kā ierastā garā pie saites vez­dams leopardu. Cits izkliedza pavēles nelielai slotu, lu­patu un spaiņu armijai, kas tīrīja pilsētu.

“Kā tai multenē,” Seidija teica. “Kur Mikipele grib taisīt burvju trikus, bet slota tikai lidinās apkārt un iz­laista ūdeni.”