Sarkanā piramīda

Pirmais, ko es pamanīju, bija plānā smilšu kārtiņa, ar ko biju viscaur noklāts kā ar pūdercukuru. Tad acis aprada ar spilgto gaismu. Mēs bijām lielā ēkā, kas izska­tījās pēc iepirkšanās centra, un apkārt ņudzēja pūlis.

Nē… tas nebija iepirkšanās centrs. Tā bija lidostas iz­lidošanas zona ar daudziem veikaliem, logiem un mir­dzošām metāla kolonnām. Ārā bija tumšs, tāpēc nopratu,

ka esam nonākuši citā laika joslā. Skaļruņos skanēja pa­ziņojumi — izklausījās pēc arābu valodas.

Seidija izspļāva smiltis no mutes. “Fui!”

“Nāciet,” Zia teica. “Mēs nevaram te palikt.”

Es piecēlos. Garām plūda cilvēku straumes — dažs tērpies kā rietumnieks, citi talāros un galvas lakatos. Teciņiem aizmetās ģimene, kas strīdējās vācu valodā, un gandrīz pārbrauca man pāri ar saviem čemodāniem.

Tad es pagriezos un ieraudzīju kaut ko pazīstamu. Izlidošanas zāles vidū stāvēja liela seno ēģiptiešu laivas replika, veidota no mirdzošām smaržu un rotaslietu vit­rīnām.

“Mēs esam Kairas lidostā,” es teicu.

“Jā,” Zia teica. “Tagad ejam!”

“Kāpēc tāda steiga? Vai Serketa… vai viņa var mums sekot caur tiem smilšu vārtiem?”

Zia pakratīja galvu. “Kad tiek radīti vārti, izmanto­tais artefakts pārkarst. Divpadsmit stundu jāatdziest, pirms to var atkal izmantot. Bet mums ir jāuztraucas par lidostas apsardzi. Ja nevēlaties satikt ēģiptiešu poli­cistus, jums tūlīt jānāk man līdzi.”

Viņa sagrāba mūs aiz rokas un veda cauri pūlim. Mēs droši vien izskatījāmies pēc ubagiem — tik vecmo­dīgās drēbēs un no galvas līdz kājām novārtījušies ar smiltīm. Cilvēki meta līkumu, bet neviens nemēģināja mūs apturēt.

“Kāpēc mēs esam šeit?” Seidija jautāja.

“Lai apraudzītu Heliopoles drupas,” Zia teica. “Lidostā?” Seidija nerimās.

Prātā atausa kaut kas, ko tētis bija stāstījis pirms daudziem gadiem, un man notirpa pakausis.

“Seidij, drupas ir zem mums.” Es paskatījos uz Ziu. “Tā ir, vai ne?”

Viņa pamāja. “Senā pilsēta tika izlaupīta pirms dau­dziem gadsimtiem. Daži no tās pieminekļiem tika aiz­vesti projām — kā abas Kleopatras adatas, piemēram. Gandrīz visi tās tempļi tika nojaukti un materiāli iz­mantoti citu ēku celtniecībai. Kas bija palicis pāri, pa­zuda Kairas priekšpilsētās. Lielākā daļa pilsētas atrodas zem šīs lidostas.”

“Un kā tas mums var palīdzēt?” Seidija jautāja.

Zia atvēra dienesta ieejas durvis. Aiz tām bija apko­pējas noliktava. Zia nomurmināja pavēli — sahad —, telpa sagrīļojās, un mums priekšā parādījās kāpnes, kas veda lejup.

“Ne visa Heliopole guļ drupās,” Zia teica. “Turieties man blakus. Un neko neaiztieciet.”

Kāpnes bija savus septiņus miljonus kilometru ga­ras, jo kāpām mēs veselu mūžību. Un eja bija būvēta kaut kādiem sīkcilvēkiem. Gandrīz visu ceļu nācās liek­ties ragā vai mesties rāpus, un ar visu to es vismaz des­mitreiz atsitu galvu pret griestiem. Vienīgā gaisma nāca no ugunsbumbas, ko Zia turēja plaukstā, un tā meta dejojošas ēnas uz sienas.

Tamlīdzīgas vietas man nebija nekas svešs — tādas pašas bija ejas piramīdās un kapenēs, kur tētis nodarbo­jās ar pētījumiem —, bet man tās nekad nebija patiku­šas. Šķita, ka miljoniem tonnu akmens virs galvas iz­spiež visu gaisu no plaušām.

Beidzot tikām līdz lejai. Tunelis vērtās plašāks, un Zia pēkšņi apstājās. Kad acis aprada pie jauno apgais­mojumu, es sapratu — kāpēc. Mēs stāvējām bezdibeņa malā.

Milzīgajam tukšumam pāris stiepās viens koka dēlis. Dēļa otrā galā bija redzami divi granīta kareivji ar ša­kāļu galvām, un tie stāvēja pie durvīm, kam priekšā bija aizkrustoti šķēpi.

Seidija nopūtās. “Lūdzu, vairs nekādu burvju sta-

L. * »

tuju.

“Nejoko,” Zia brīdināja. “Šī ir ieeja, kas ved uz Pirmo nomu, Dzīvības mājas senāko daļu, visu burvju centru. Mans uzdevums bija jūs šeit nogādāt, bet es nevaru jums palīdzēt pāriet pāri šai aizai. Katram burvim pa­šam ir jāspēj atvērt šīs durvis, un katram lūdzējam jā­veic cits uzdevums.”

Viņa paskatījās uz Seidiju tā, it kā kaut ko no viņas gaidītu, un tas mani kaitināja. Vispirms Basteta un ta­gad Zia — abas izturējās tā, it kā Seidijai piemistu kaut kādas superspējas. Labi, jā, viņai izdevās uzspridzināt bibliotēkas durvis, bet kāpēc neviens neskatījās uz mani, it kā es nespētu paveikt kaut ko lielisku?

Turklāt es joprojām dusmojos uz Seidiju par viņas komentāriem Ņujorkas muzejā — ka man tik ļoti esot paveicies, ka varēju ceļot kopā ar tēti. Viņai nebija ne jausmas, cik bieži es gribēju sūdzēties par nepārtraukto ceļošanu, cik bieži vēlējos, kaut nebūtu jākāpj lidmašīnā un es varētu būt normāls bērns, kas iet skolā un tiekas ar draugiem. Bet sūdzēties nedrīkstēju. Tev vienmēr jā­izskatās nevainojami, tētis man bija teicis. Un nebija runa par apģērbu vien. Viņš domāja attieksmi. Pēc mam­mas nāves es biju viss, kas viņam bija atlicis. Tētim vaja­dzēja, lai es esmu stiprs. Pārsvarā man nebija iebildumu. Es mīlēju tēti. Bet tas ne vienmēr bija viegli.

Seidija to nesaprata. Viņai bija paveicies. Un tagad izskatījās, ka viņa skaitās tā īpašā. Tas nebija taisnīgi.