Sarkanā piramīda

Meitene izskatījās mazliet garāka par mani. Droši vien arī vecāka, bet ne daudz. Melnie mati bija līdzeni ap­cirpti mazliet zem ausīm, priekšpusē garāki, tāpēc krita pār acīm. Āda bija karameļu krāsā, un seja — skaista, ar tādiem kā arābiskiem vaibstiem. Acis, pēc ēģiptiešu pa­ražas apvilktas ar melnu līniju, bija savdabīgi dzintardzeltenas — vai nu neparasti daiļas, vai biedējošas. Es nespēju izšķirties. Plecā viņai bija uzmesta mugursoma, mugurā tādas pašas brīvi krītošas lina drēbes kā mums, un kājās sandales. Izskatījās, ka viņa būtu ceļā uz cīņas mākslas nodarbībām. Ak Dievs, tagad, kad par to iedo­mājos, es saprotu, ka mēs droši vien izskatījāmies tāpat. Man tiešām neērti.

Pamazām atskārtu, kur viņa redzēta. Tā pati meitene no Britu muzeja. Pirms paguvu ko bilst, Kārters pielēca kājās, aizstājās man priekšā un satvēra savu zobenu, it kā gribēdams mani pasargāt. Vari iedomāties?

“Ej… atkāpies!” viņš stostījās.

Meitene no piedurknes izvilka grebumiem rotātu ziloņkaula priekšmetu — ēģiptiešu burvju nūjiņu — un novēcināja.

Kārteram zobens izlidoja no rokām un nokrita uz grīdas.

“Nepaliec par apsmieklu,” meitene stingri noteica. “Kur ir Amoss?”

Kārters izskatījās pārāk pārsteigts, lai runātu. Mei­tene pagriezās pret mani. Es nospriedu, ka viņas acis ir reizē gan skaistas, gan biedējošas un man viņa nemaz nepatīk.

“Nu?” viņa nerimās.

Es nesapratu, kāpēc man būtu viņai jāizpauž kaut jelkas, bet krūtis pēkšņi sāka uzradās spiedējs, it kā uz atraugu. Dzirdēju pati sevi sakām: “Amoss ir prom. Viņš devās projām šorīt.”

“Un tas kaķu dēmons?”

“Tas ir mans kaķis,” es teicu. “Un viņa ir dieviete, ne­vis dēmons. Viņa mūs izglāba no skorpioniem!”

Kārters atjēdzās un, pacēlis zobenu, atkal pavērsa to pret meiteni. Laikam jau viņš ir pelnījis uzslavu par ne­atlaidību.

“Kas tu esi?” viņš noprasīja. “Ko tu gribi?”

“Mani sauc Zia Rašida.” Viņa pielieca galvu kā ieklau­sīdamās.

It kā pēc pavēles visa ēka nodrebēja. No griestiem nobira putekļi, un mums aiz muguras skorpionu šļūcoņa atskanēja divtik skaļa.

“Un šobrīd,” Zia turpināja mazliet vīlusies, “man uz­dots glābt jūsu nožēlojamās dzīvības. Ejam.”

Laikam jau mēs būtu varējuši atteikties iet viņai līdzi, bet tad atlika vienīgi skorpioni, tāpēc mēs skrējām Ziai pakaļ.

Steigdamās garām vitrīnai ar statujām, viņa pieskā­rās tai ar savu burvju nūjiņu. Mazie granīta faraoni un kaļķakmens dievi sakustējās, nolēca no paaugstināju­miem un izlauzās cauri stikliem. Daži bija bruņoti. Citi nāca, vīstīdami dūres. Viņi palaida mūs garām un vērās atpakaļ gaitenī, it kā gaidīdami ienaidnieku.

“Pasteidzieties,” Zia teica. “Šie tikai…”

“Mazliet novilcinās laiku?” es minēju. “Jā, to mēs jau esam dzirdējuši.”

“Tu pārāk daudz runā,” Zia neapstājoties izmeta.

Gribēju rupji atcirst. Tiešām, es būtu viņu nolikusi pie vietas, bet tieši tad mēs ieskrējām milzīgā telpā, un es paliku bez valodas.

“Oho,” Kārters izdvesa.

Bija grūti nepiekrist. Tā vieta patiešām bija oho.

Telpa bija futbola laukuma lielumā. Aiz vienas sie­nas — no skaidra stikla — vīdēja parks. Uz paaugstinā­juma telpas vidū stāvēja senas celtnes rekonstrukcija. Tur bija apmēram astoņus metrus augsti akmens vārti, un aiz tiem vaļējs pagalms un četrstūraina celtne, kas bija celta no nelīdzeniem smilšakmens bluķiem, klātiem ar grebtiem faraonu, dievu un hieroglifu attēliem. Ēkas ieejas abās pusēs slējās divas kolonnas, ko apmirdzēja pārdabiska gaisma.

“Ēģiptiešu templis,” es minēju.

“Dandaras templis,” Zia teica. “Vispār to uzcēla ro­mieši…”

“Kad okupēja Ēģipti,” Kārters ieteicās, it kā vēstī­dams priecīgu ziņu. “Pēc Augusta pasūtījuma.”

“Jā,” Zia teica.

“Aizraujoši,” es nomurmināju. “Vai man jūs atstāt divatā ar vēstures grāmatu?”

Zia nozibināja acis. “Lai kā, šis templis tika veltīts Izīdai, tāpēc tam būs pietiekoši daudz enerģijas, lai at­vērtu vārtus.”

“Lai izsauktu vēl kādus dievus?” es jautāju.

Zias acīs iespulgojās dusmas. “Ja tu vēlreiz mani ap­sūdzēsi tādā rīcībā, es izgriezīšu tev mēli. Es runāju par vārtiem, lai dabūtu jūs no šejienes prom.”

Es jutos pilnīgi apjukusi, bet jau sāku pie tā pierast. Mēs sekojām Ziai augšup pa kāpnēm un iekšā pa tempļa akmens vārtiem.

Pagalms bija tukšs — bēgošie muzeja apmeklētāji bija projām, un tas likās mazliet baiss. Milzīgi grebti dievu attēli skatījās man virsū. Visur vīdēja hieroglifu raksti, un man bija bail pārcensties — ja nu izdodas iz­lasīt?

Pie kāpnēm, kas veda uz tempļa ieeju, Zia apstājās. Viņa pacēla savu burvju nūjiņu un uzrakstīja kaut ko gaisā. Starp kolonnām iemirdzējās pazīstams hieroglifs.

Atvērt — tas pats simbols, ko tētis bija izmantojis pie Rozetas akmens. Es gaidīju, ka tūliņ kaut kas uzsprāgs, bet hieroglifs vienkārši izgaisa.

Zia atvēra savu mugursomu. “Mēs paliksim šeit, līdz varēsim atvērt vārtus.”

“Kāpēc mēs nevaram tos atvērt tagad?” Kārters jau­tāja.

“Portāli parādās tikai noteiktos laikos,” Zia teica. “Saullēktā, saulrietā, pusnaktī, saules aptumsumu laikā, precīzā dievu dzimšanas laikā…”