Sarkanā piramīda

“Nu, piedod,” es teicu. “Kā tad var to visu zināt?” “Lai atcerētos pilnīgi visu kalendāru, ir nepieciešami gadi,” Zia skaidroja. “Bet nākamais brīdis ir vienkāršs — tieši pusdienas laikā. Pēc desmit ar pusi minūtēm.” Pulkstenī viņa neieskatījās. Gribēju zināt, kā viņa tik

precīzi zina noteikt laiku, bet nospriedu, ka nav jau pats svarīgākais jautājums.

“Kāpēc lai mēs tev uzticētos?” es jautāju. “Cik atceros, Britu muzejā tu gribēji mūs uzšķērst ar nazi.”

“Tā būtu bijis vienkāršāk,” Zia nopūtās. “Diemžēl mana priekšniecība domā, ka jūs varētu būt nevainīgi. Tāpēc pagaidām es nevaru jūs nogalināt. Bet nevaru arī jaut jums nokļūt Sarkanā kunga rokās. Un tāpēc… jūs varat man uzticēties.”

“Nu, tu mani pārliecināji,” es teicu. “Es jūtos pavi­sam droši.”

Zia no somas izņēma četras mazas figūriņas — vīri­ņus ar dzīvnieku galvām, savus piecus centimetrus ga­rus. Tos viņa pasniedza man. “Saliec Hora dēlus mums apkārt, kardinālos punktos.”

“Ko, lūdzu?”

“Ziemeļos, dienvidos, austrumos, rietumos.” Viņa runāja ļoti lēni, it kā es būtu kāda idiote.

“Es zinu kompasa punktus! Bet…”

“Tie ir ziemeļi.” Zia pamāja uz stikla sienu. “Izdomā pārējo.”

Es darīju, kā likts, lai gan nesapratu, kā tie mazie vīriņi varētu mums palīdzēt. Tai pašā laikā Zia iedeva Kārteram krīta gabalu un lika apvilkt mums apkārt apli, kas savienotu visus mazos vīriņus.

“Burvju aizsardzība,” Kārters teica. “Tādu pašu tētis izmantoja Britu muzejā.”

“Jā,” es murmināju. “Un mēs redzējām, cik labi tas nostrādāja.”

Kārters nepievērsa man uzmanību. It kā tas būtu

kaut kas jauns. Viņš tik ļoti gribēja iepriecināt Ziu, ka uzreiz metās pildīt savu ielu mākslinieka uzdevumu.

Tad Zia izņēma no somas vēl kaut ko: vienkāršu koka nūju — tādu pašu, kādu tētis bija izmantojis Londonā. Viņa kaut ko nomurmināja, un nūja pārvērtās divus metrus garā melnā zizlī ar grebtu lauvas galvu galā. Ar vienu roku viņa to grieza apkārt kā steku — izrādījās, ko citu! — un otrā rokā turēja savu burvju nūjiņu.

Brīdī, kad Kārters pabeidza zīmēt krīta apli, zāles durvīs parādījās pirmie skorpioni.

“Cik ilgi vēl līdz tam portālam?” es jautāju cerībā, ka neizklausos tik pārbijusies kā īstenībā.

“Lai kas notiek, palieciet apļa vidū,” Zia brīdināja. “Kad portāls atvērsies, leciet tam cauri. Un turieties man aiz muguras!”

Viņa pieskārās aplim ar garo koka nūju, atkal kaut ko nomurmināja, un aplis iemirdzējās tumšsarkans.

Simtiem skorpionu rāpoja tempļa virzienā, un grīda pārvērtās dzīvā masā. Tad zālē ienāca tā sieviete brūnajā tērpā — Serketa. Viņa mums salti uzsmaidīja.

“Zia,” es teicu, “tā ir tā dieviete. Viņa ir uzveikusi Bastetu. Kādas tev ir cerības?”

Zia pacēla savu nūju, un lauvas galva uzliesmoja kā maza, sarkana ugunslode, kas bija tik spilgta, ka izgais­moja visu telpu. “Es esmu Dzīvības mājas rakstvede, Seidija Keina. Mani ir mācījuši cīnīties ar dieviem.”

12.Lēciens cauri smilšu pulkstenim

sendija

Laikam jau izklausījās ļoti iespaidīgi. Kaut tu būtu redzējis Kārtera ģīmi — viņš izskatījās pēc pārlaimīga kucēna. (Beidz mani grūstīt. Jā, grūdi gan!)

Bet es nemaz nejutos tik pārliecināta par Zias “Superburves” Rašidas spējām, kad skorpionu armija gāzās uz mūsu pusi. Kas gan būtu domājis, ka pasaulē ir tik daudz skorpionu, kur nu vēl Manhetenā! Mirdzošais aplis mums apkārt galīgi nešķita gana spēcīga aizsardzība pret mil­joniem kukaiņu, kas rāpās cits citam pāri, un to sievieti brūnajā tērpā, kas bija vēl baismīgāka par skorpioniem.

Pa gabalu viņa izskatījās normāla, bet, kad Serketa pienāca tuvāk, varēja redzēt, ka bālganā āda viņai mirdz kā kukaiņa apvalks. Acis — piķa melnas. Viņas garie, melnie mati bija nedabiski biezi, it kā tur kustētu mil­joniem kukaiņu taustekļu. Un, kad viņa atvēra itin kā cilvēka zobiem pilno muti, tās kaktiņos sacirzdamies snaikstījās kukaiņa žokļi.

Dieviete apstājās metrus desmit no mums un noska-

tījās. Naida pilnās acis pievērsās Ziai. “Atdod man abus mazuļus.”

Balss bija čērkstoša un dobja, it kā viņa nebūtu ru­nājusi gadsimtiem ilgi.

Zia burvju nūjiņu un garo nūju ar lauvas galvu sa­lika krustā. “Es esmu stihiju pavēlniece, Pirmās nomas rakstvede. Pazūdi, vai tiksi iznicināta.”

Serketa sacirta žokļus ļaunā smīnā. Daži no skor­pioniem metās uzbrukumā, bet, kolīdz pirmais no tiem pieskārās mūsu aizsargaplim, tā aizdegās un pārvērtās pelnos. Ticiet man, nekas nesmird riebīgāk par degošu skorpionu.

Pārējie pretekļi atkāpās, rāpodami visapkārt dievie­tei un līzdami augšā pa viņas kājām. Trīcēdama es pama­nīju, ka tie rāpjas viņai zem drēbēm. Pāris sekundēs visi skorpioni bija pazuduši viņas drēbju ielokos.

Šķita, ka aiz Serketas sabiezē tumsa, it kā viņa mestu milzīgu ēnu. Tad ēna pacēlās gaisā, un pāri Serketas gal­vai liecās milzīga skorpiona aste. Tā triecās mums virsū zibenīgā ātrumā, bet Zia pacēla nūju, un skorpiona dze­lonis pret to atsitās nočūkstēdams. No Zias nūjas cēlās tvaiki, un gaisā sāka ost pēc sēra.